Pirmie iespaidi par kursu organizētājiem, viņus vēl vaigā neredzot, ir samērā labi, uz e-pastiem atbildēja diezgan savlaicīgi, man patīk arī izveidotā WhatsApp grupa. Vienīgais - ilgi bija jāgaida ziņa par adresi, kur kursi notiks un informācija par ieteiktajām naktsmītnēm, to iedeva burtiski dažas dienas iepriekš. Mana viesnīca Premium Porto Downtown⭐️⭐️⭐️⭐️ gan starp ieteiktajām nav (vēl nezinu, kāpēc?), bet nu jau bija par vēlu ko mainīt, tādā ziņā viņi būtu varējuši gan adresi, gan ieteicamo viesnīcu sarakstu atsūtīt agrāk. Varbūt citiem šis noder idejai - jau savlaicīgi par to jautāt kursu organizatoriem. Man neienāca prātā. No otras puses - mana viesnīca liekas ļoti pieņemama, iekļaujas projektā naktsmītnēm paredzētajā finansējumā un par paredzamajām 2 km pastaigām uz kursu vietu es tikai priecājos! Vēl citiem var noderēt tas, ka vienmēr jāatceras, cik Eiropas valstis tomēr ir atšķirīgas un jābūt gatavam, ka katrā vietā savi knifiņi… jau pirmajā pastaigā pa Porto uzkrītoši krita acīs paziņojumi vairākās vietās, ka tikai skaidru naudu vai šodien kartes nepieņemam utt. Un pat - pieņemam tikai Portugāles banku izsniegtās kartes…

Izglītojamo motivācija rodas, kad viņi jūtas kompetenti, neatkarīgi un piederīgi.
Izglītotāja uzdevums ir:

• radīt vidi, kas atbalsta šīs trīs vajadzības;

• palīdzēt izglītojamajiem atrast personīgu jēgu un mērķi;

• dažādot mācīšanos un padarīt to atbilstošu reālajai dzīvei.

Motivācija nav tikai vēlme — tā ir sadarbības rezultāts starp izglītotāju, izglītojamo un vidi.

Tātad izglītojamo motivāciju ietekmē šīs trīs pamatvajadzības:

• Kompetence – vai jūtos pietiekami zinošs un spējīgs izpildīt uzdoto?

• Neatkarība – vai varu pats plānot un vadīt savu mācīšanās procesu, vai arī viss jāveic tieši tā, kā skolotājs nosaka?

• Piederības sajūta – vai jūtos saistīts ar apkārtējiem, kolēģiem, skolotājiem?
  Ja izglītojamais jūtas izolēts vai neiederīgs grupā, viņa motivācija samazinās, pat ja mācību saturs ir interesants.

Un jā - tika pieminēts arī "sendviča" princips, par kuru jau lasīju kāda no LNB kolēģu ErasmusPlus piezīmēs - starp komplimentiem iepildīta pamācība :)

1) ļoti kaitinošs ir lēnais internets (jebkur, jebkāds, vienalga, vai wifi vai mobilie dati), laikam mēs tiešām ikdienā par maz novērtējam Latvijas ātro internetu;

2) visi, nu tā, ka pilnīgi visi, iet pāri ielai pie "sarkanā". Neviens negaida, kamēr iedegsies zaļais. Izņemot brīžiem mani. Bet pat es jau vairs nevaru sagaidīt :D

3) Fascinē māju sienas ar krāsainajām flīzītēm, ļoti skaisti! Attēlā redzamā nebūt nav pati krāšņākā, bet lai!

1. Sāc ar jautājumu vai personīgu stāstu – tas rada saikni.

2. Izmanto storytelling (varbūt to var tulkot kā stāstniecības stilu??), strukturētu laika līniju.

3. Variē balss intonāciju un uzsver nozīmīgos vārdus.

4. Nelieto liekus priekšmetus, kas novērš uzmanību.

5. Stāvi centrā – tu esi galvenais, nevis PowerPoint.

6. Izmanto ķermeņa valodu apzināti (žesti, solis uz priekšu, kad runā).

7. Nobeigumā – īss kopsavilkums, kas palīdz klausītājiem atcerēties galveno.

8. Ja rodas kļūmes vai stress – saglabā mieru.

9. Piešķir vairāk detaļu un vizuālu tēlu, lai informācija būtu “dzīva”.

Dažkārt, uzdodot jautājumus, cilvēki nesaprot, ko īsti vēlamies pateikt. Lai saruna būtu skaidra, jāprot uzdot un atbildēt uz jautājumiem vienkārši, pārliecinoši un pielāgojoties klausītājam.

🗣️ Runātāja loma

• Uzdod pārdomātus, skaidrus un mērķtiecīgus jautājumus.

• Veicina iesaisti un domāšanu.

• Izmanto atvērtus jautājumus, ne tikai “jā” vai “nē”.

👂 Klausītāja loma

• Aktīvi klausās un cenšas saprast runātāja nodomu.

• Uzdod precizējošus jautājumus.

• Piedalās jēgpilnā dialogā.

Bija arī ļoti labas spēles, pieminēšu tās šeit, lai neaizmirstu, bet sīkāk nestāstīšu, tās izspēlēsim kādā seminārā!

"Stāsta radīšana", ar tempa kāpinājumu.

"Patiesība vai meli" - jautājumu uzdošanas māksla.

"Kas ir manā prātā?" - par mākslu sašaurināt jautājumu spektru, lai atklātu noslēpumu.

• Specializējas pieaugušo izglītībā, īpaši mobilitātes un apmācību kursu organizēšanā programmā Erasmus+ (it īpaši KA1 virzienā)

• Piedāvā kursus tepat Portugālē (Porto, Lisabona, Azoru salas, Madeira) un aptver tēmas kā digitālās prasmes, iekļaujošā izglītība, ilgtspējība, komunikācija, kultūra.

• Organizācija uzsver, ka tās mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu pieredzi apmācībās un mobilitātēs.

• Dalībnieku atsauksmes liecina, ka viņiem īpaši patīk atmosfēra, starptautiska sastāva grupas, kultūras dimensija un tas, ka kursi ļauj apvienot profesionālo izaugsmi ar mobilitātes pieredzi Portugālē.

• Organizācija piedāvā ļoti plašu kursu klāstu un regulāri plāno nākotnes sesijas.

Kas padara viņus īpašus?

• Ilgstoša pieredze pieaugušo apmācībā un mobilitāšu koordinēšanā – tas ļauj labāk saprast izglītotāju vajadzības un nodrošināt kvalitatīvu kursu pieredzi.

• Kursu tēmas ir mūsdienīgas un plašas: digitālās tehnoloģijas, iekļaušana, kultūra, ilgtspējība, un tās ir saskaņotas ar Erasmus+ mērķiem.

• Mobilitāte Porto un citās Portugāles vietās, kas dod papildus kultūras dimensiju: dalībnieki var iepazīt Portugāli un starptautisko vidi.

• Atbalsts dalībniekiem – gan administratīvi, gan metodiski.

• Lieliska reputācija starp izglītības darbiniekiem, kas izmanto viņu kursus, ļoti pozitīvas atsauksmes.

Varu tikai piekrist!!! Var tiešām just, ka organizatori par mums rūpējas, sākot jau ar to, ka mācības rītos tiek sāktas ļoti agri, lai pēcpusdienā varam kaut ko arī redzēt no pilsētas, pirms saule norietējusi. Un ļoti jauka detaļa ir kafijas pauzes ar tiešām labu kafiju, kūkām, augļiem un svaigi spiestu apelsīnu sulu. Pasniedzēji ir super un pirmo reizi manā pieredzē mācības tiešām ir dinamiskas un iesaistošas.

Viņš sāka ar acu kontaktu. Pēc Serdžio teiktā, tas ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā noturēt klausītāju uzmanību un veidot saikni. Ja skatāmies uz cilvēku, viņš jūt, ka tiek pamanīts un iesaistīts. Tajā pašā laikā viņš brīdināja, lai tas nebūtu pārspīlēti intensīvi – “pretējā gadījumā cilvēkiem var šķist, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā." Svarīgi ir dalīt skatienu starp visiem, ar kuriem runājam.

Tad Serdžio pievērsās fiziskajai distancei starp runātāju un auditoriju. Tā, pēc viņa domām, var signalizēt tuvību, autoritāti vai formālumu. Viņš pieminēja arī Zoom un citas tiešsaistes sapulces, sakot, ka viens no iemesliem, kāpēc tās bieži šķiet neērtas, ir slikta ķermeņa valodas redzamība. Kameras parasti ir pārāk tuvu sejai, un cilvēks izskatās saspringts. Viņa padoms bija vienkāršs – pavilkt kameru mazliet tālāk, lai redzama arī ķermeņa augšdaļa un žesti. Tad saruna kļūst dabiska, un cilvēki jūtas brīvāk. Un jā, padomājot par to, patiešām tās "milzu galvas" Zoomā nav necik patīkamas...

Viņš atgādināja, ka ķermeņa valoda bieži pasaka vairāk nekā vārdi. Ar žestiem, stāju un kustībām mēs nododam emocijas un nostāju. Pēc tam Serdžio pievērsās arī klusumam – kā būtiskai saziņas daļai. Viņš skaidroja, ka klusums ļauj cilvēkiem apdomāt dzirdēto, sajust teikto un sakārtot domas. Viņš minēja vairākus klusuma veidus: pārdomu, emocionālo, stratēģisko un kontekstuālo.

Viņš atgādināja, ka, lai gan pasaulē pastāv noteikti likumi — piemēram, bumba vienmēr nokrīt uz grīdas gravitācijas dēļ —, tomēr radošums sākas brīdī, kad saprotam: ne visi ierobežojumi ir redzami vai nemaināmi.

Rikardu uzsvēra nejaušu stimulu nozīmi – spēju savienot šķietami nesavienojamas lietas. Piemēram, ja redzam suni un lidmašīnu, mēs varam iztēloties aviolīnijas mājdzīvniekiem vai ceļojuma laikā izmantot kameru, lai redzētu savu mīluli kravas nodalījumā. Savukārt, redzot karavīrus, varam radīt ideju par jogas nodarbībām ar suņiem – veidu, kā palīdzēt karavīriem atgūties no kara pieredzes.

Viens no svarīgākajiem principiem, ko viņš pieminēja, ir domāt sāniski (lateral thinking, man grūti izdomāt atbilstošu terminu latviešu valodā) – neapstāties pie pirmās idejas, bet meklēt alternatīvas. Galvenais – neiemīlēties savā pirmajā idejā.

Vēl viens princips – neuztvert lietas kā pašsaprotamas. Rikardu provocēja domāt: “Nauda neaug kokos... bet kas būtu, ja augtu?” No šīs domas varētu rasties, piemēram, bankas reklāmas kampaņa ar bankomātu koka formā – “Nauda patiešām aug kokos!”.

Bildē piemērs ar labirintu: cilvēki parasti uzreiz tajā meklē ceļu no punkta A uz punktu B, taču neviens nav teicis, ka noteikti jādodas iekšā. Radoša domāšana ļauj pamanīt, ka var iet apkārt vai uzlūkot labirintu trīsdimensionāli– un tieši tur sākas jaunas idejas.

Rikardu galvenā doma, kas mūs iedvesmoja šodien: radošums nav nejaušība, bet spēja apšaubīt ierasto un ieraudzīt jaunu skatījumu uz pasauli.

Svarīgums ir personisks — tas, kas ir nozīmīgs vienam cilvēkam, citam var būt mazsvarīgs. Savukārt steidzamība bieži ir ārēji noteikta — to nosaka termiņi un laika ierobežojumi, un tur parasti nav lielas elastības.

• Ja kaut kas ir gan svarīgs, gan steidzams, tas jādara nekavējoties. Tas ir augstākās prioritātes uzdevums, kas jāpaveic pašam. Piemēram, jārisina krīzes situācija birojā vai jāizpilda termiņš, piemēram, jānovērtē studenti.

• Ja kaut kas ir svarīgs, bet ne tik steidzams, tad pašam jāizlemj, vai to darīt tagad vai vēlāk. Tas atkarīgs no brīvā laika un enerģijas. Piemēram, vingrošana vai laika pavadīšana ar ģimeni — tas ir svarīgi, taču ne vienmēr steidzami.

• Ja kaut kas ir steidzams, bet nav svarīgs, to var deleģēt. Uzdevums ir jāpaveic, bet nav būtiski, kurš to izdara. Rikardu minēja, ka kolēģi bieži palīdz viens otram — kad vienam ir pārāk daudz darba, otrs var uzņemties daļu pienākumu. Mūsdienās daļu darbu var deleģēt arī mākslīgajam intelektam.

• Ja uzdevums nav ne svarīgs, ne steidzams, tad labāk to vispār nedarīt. Tas tikai traucē un nogurdina. Piemēram, nevajadzīgi telefona zvani vai sociālo tīklu pārlūkošana.

Noslēgumā Rikardu piedāvāja vingrinājumu “24 stundu pirmdiena” — analizēt, kā mēs izmantojam savu dienu, lai saprastu, kam tiešām veltām laiku un kā to varētu izmantot jēgpilnāk. Arī tas bija ļoti aizraujošs uzdevums.

Te arī punkts manām piezīmēm. Vēl šovakar biju pilsētiņā netālu no Porto - Bragā. Un rīt jau lidojums uz mājām.