Lasot O. Vācieša dzeju, varu secināt, ka autoram bija liela patika pret dabu, dzīvajām radībām, it īpaši upi – Gauju, kuru bieži piemin savos darbos, jo pie tās dzīvojis, iedvesmojies saviem darbiem.

Piemēram, dzejnieks dzejolī “Prologs” minēja magones, ko asociēja ar mīlestību pret cilvēkiem, skaisto. Secinu, ka dzejnieka dzeja ir optimistiska, jo nevajag izplatīt ļaunumu. 

Radoša, jo vienā no dzejoļiem mīlestību dēvēja par magonēm, bet cilvēkus par kartupeļiem.

Vienā no autora darbiem tika minēts arī brīnums kā dzejas tēls. Manuprāt, tas izsaka to, ka autora dzeja ir labestīga, gaiša un sirsnīga, jo brīnums kā tēls tekstā bija domāts - cilvēks. Katram cilvēkam, domāju, ir sava unikālā vērtība.

Viens no tēlainajiem izteiksmes līdzekļiem bija metafora ,,kartupeļos aizdegtos debesu un liesmu sīkās skrandiņas’’. Secinu, ka autora dzeja bija tēlaina un jāsaprot pārnestā nozīmē (alegorijā).

Frazeoloģisms - ,,vējš nerūpē’’, epitets - ,,saules krāsas zvārgulis’’, manuprāt, pauž autora tēlainību. 

Domāju, ka O. Vācieša dzeja ir ļoti interesanta, jo autors darbos izmanto gan tēlainu valodu, gan rada lasītājam jauku noskaņojumu, to lasot.