Kultūra

Senajā Grieķijā attīstījās teātris, filozofija, arhitektūra, literatūra un zinātne. Slaveni grieķu dramaturgi bija Eiripīds, Sofokls un Aristofāns, bet filozofi – Sokrāts, Platons un Aristotelis. Viņi meklēja atbildes uz jautājumiem par cilvēka būtību, pasauli un sabiedrību.

Arhitektūrā dominēja kolonnas, proporcijas un simetrija, piemēram, Partenons Atēnās. Romas inženieri būvēja ceļus, akveduktus, amfiteātrus, un arhitektūrā dominēja lielas, monumentālas formas. Romas literatūrā nozīmīgi autori bija Vergilijs, Cicerons, Ovidijs.

Cilvēki un sabiedrība

Grieķijā pastāvēja pilsoņu sabiedrība, kurā pilsoņiem (brīviem vīriešiem) bija tiesības piedalīties politiskajā dzīvē, īpaši Atēnās, kur radās demokrātija. Taču sievietes, vergi un meteki (ārvalstnieki) tika izslēgti no politikas. Romiešu sabiedrībā svarīga bija likumu ievērošana un pilsoņu pienākumi pret valsti.

Reliģija

Antīkajā laikmetā reliģija bija politeistiska – cilvēki ticēja daudziem dieviem, kuri pārstāvēja dažādus dabas un dzīves aspektus. Grieķijā galvenie dievi bija Zeuss, Atēna, Apollons, Afroditē u.c. Viņiem tika celti tempļi, upurēti dzīvnieki un rīkoti svētki. Vēlāk, Romas impērijas beigās, kristietība kļuva par valsts reliģiju, aizsākot jaunu laikmetu Eiropas vēsturē.

1. Kopīgs Raksturojums:

   • Valsts: Grieķija bija sadalīta polisās, kas bija neatkarīgas pilsētvalstis ar savām politiskajām un kultūras struktūrām. Šīs polisas bija demokrātiskas, oligarhiskas vai tirāniskas.

   • Reliģija: Grieķu politeisms ietvēra dievu un dievietes panteonu, kur katram dievam bija sava nozīme un kults. Reliģiskās ceremonijas un rituāli bija svarīgs sabiedriskais notikums.

   • Cilvēks un sabiedrība: Senajā Grieķijā sievietēm nebija nekādu tiesību, bija ļoti negatīva attieksme pret fizisko darbu, visun darīja vergi. Notika dažādi pasākumi un sporta spēles, piemēram, Olimpiskās spēles, kas ir pazīstamas ar savu atpūtas un sporta nozīmi. Dažas polisas, piemēram, Atēnas, attīstīja demokrātisku pārvaldi, kurā pilsoņiem bija tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Glezniecība/grafika: Grieķu vāzes un freskas parādīja to laika glezniecības un dekoratīvo mākslu stilus.

Senā Romā bija stingra sociālā struktūra, kurā cilvēki tika iedalīti dažādās klasēs atkarībā no sociālā statusa un bagātības.

Romas agrīnā sabiedrība bija zemkopju sabiedrība, kurā valdīja neliels dižciltīgo slānis – patricieši (tādi, kas savu piederību pie patriciešiem mantojuši no tēva un par kuru ciltskoku stāsta senas leģendas).

Taču lielāko iedzīvotāju daļu veidoja brīvā nedižciltīgā tauta – plebeji, kas bija galvenokārt zemnieki.

• Reliģija: Romieši, līdzīgi kā grieķi, ticēja ļoti daudziem dieviem, atšķīrās tikai viņu vārdi (grieķu Zevs – romiešu Jupiters, Poseidons – Neptūns, Afrodīte – Venera).

• Romieši bija slaveni ar savu inovatīvo arhitektūru. Viņu būvējumi ietvēra amfiteātrus (piemēram, Kolizeju), tempļus (piemēram, Pantheonu) un daudzus ievērojamus sabiedriskos ēku kompleksus.

Mākslas stili un virzieni:

• Romieši uzņēma un pielāgoja daudzas grieķu mākslas formas, radot savu stilu, ko dažreiz dēvē par romiešu hellēnismu.

• Skulptūra un glezniecība bija populāras mākslas izpausmes formas. Skulptūrās bieži attēloti karaļi, varoņi un dievi, bet glezniecībā dominēja freskas un mozaīkas.

• Senajā Romā tika veikti ievērojami sasniegumi inženierzinātnē, ārstniecībā, matemātikā un filozofijā.

• Romieši izstrādāja ceļu un inženiertehnoloģijas, būvēja akvaduktus, izmantoja higiēnas prasības sabiedriskajās vannās un pirtīs (termās) un attīstīja medicīnas prasmes, izgudroja daudzdzīvokļu mājas (insulas) priekš nabadzīgajiem, kā arī izgudroja betonu.

• Romieši bija ieinteresēti arī filozofijā un mākslā, pievēršot uzmanību gan hellēnistiskajām, gan savām pieejām.

Kultūra

Viduslaiku kultūru veidoja baznīca, klosteri un teoloģija. Rakstītā kultūra bija galvenokārt garīga rakstura – literatūrā dominēja reliģiskas tēmas, evaņģēliji, sprediķi, hronikas un svēto dzīves apraksti. Lielākā daļa tekstu tika rakstīti latīņu valodā un glabājās klosteros.

Mākslā dominēja simbolisms un reliģiski motīvi. Svarīgākie mākslas darbi bija baznīcu sienu gleznojumi, vitrāžas un ikonas, kas bieži attēloja Bībeles sižetus. Arhitektūrā izcēlās romānika (masīvas baznīcas ar biezām sienām) un vēlāk gotika (augsti torņi, smalkas vitrāžas, piemēram, Notre-Dame katedrāle Parīzē).

Cilvēki un sabiedrība

Viduslaiku sabiedrība bija stingri hierarhiska, balstīta uz feodālo sistēmu:

• Karalis – formālais valsts valdnieks.

• Muižnieki un bruņinieki – pārvaldīja zemes un kalpoja karalim.

• Garīdzniecība – pāvests, bīskapi, mūki, kas vadīja garīgo un bieži arī politisko dzīvi.

• Zemnieki (lielākā daļa iedzīvotāju) – strādāja uz muižnieku zemēm, bija atkarīgi no viņiem un reti bija izglītoti.

Cilvēka dzīve bija cieši saistīta ar reliģiju, viņa uzvedību noteica baznīcas mācība, un lielākā daļa ticēja pēcnāves dzīvei. Izglītība bija pieejama gandrīz tikai klosteros un baznīcās, kur mācīja lasīt un rakstīt latīņu valodā.

Reliģija

Kristietība bija viduslaiku sabiedrības pamats. Baznīca noteica morāli, likumus un pat valdnieku leģitimitāti. Ticība Dievam, grēku izpirkšana, piedalīšanās misēs un svētceļojumos bija centrālie dzīves aspekti.

Baznīcai bija milzīga vara – tā iejaucās politikā, noteica laulību likumus, izslēdza cilvēkus no baznīcas (ekskomunikācija), un pat karot varēja “Dieva vārdā” (krusta kari).

Laikmeta beigās (13.–15. gadsimtā) sāka parādīties reformu un kritikas idejas, piemēram, Jāns Huss vai Džons Viklifs, kas vēlāk veicināja reformācijas sākumu 16. gadsimtā.

• Reliģija bija būtisks aspekts, jo gan politeisms (piemēram, grieķu un romiešu dievu kults), gan monoteisms (kristietība) bija izplatīti.

• Arhitektūra attīstījās, izmantojot inovatīvus būvniecības risinājumus.

• Mākslinieciskie atklājumi ietvēra perspektīvu glezniecībā, anatomijas izpēti tēlniecībā un literatūras darbus, kas ietekmēja domāšanu un kultūru.

• Izglītības attīstība: Baznīca ir veicinājusi izglītības attīstību, radot universitātes un skolas, kurās tika izglītoti gan katoļu mācītāji, gan citi profesionāļi. Tas ir veicinājis izglītības pieejamību un attīstību sabiedrībā.

• Māksla un arhitektūra: Kristietība ir būtiski ietekmējusi mākslu un arhitektūru, radot grandiozas katedrāles, gleznas un skulptūras, kas ir kļuvušas par nozīmīgu kultūras mantojumu.

• Cilvēks un sabiedrība: Bizantijā cilvēki vairāk orientējās uz augstākajām klasēm un reliģiskajiem principiem. Loma bija piešķirta mākslai, izglītībai un baznīcai. Bizantijas impērijā bija ap 35 miljoniem dažādu tautu iedzīvotāji. Viņi bija kristieši un savstarpējā saziņā galvenokārt lietoja grieķu valodu. Paši bizantieši sevi sauca par romiešiem jeb romejiem.

• Bizantijas vēsturei bija raksturīgi bieži galmu apvērsumi. Cīņā par varu daudzi cilvēki tika sakropļoti un nogalināti. Vēl mūsdienās politiķi ar vārdu „bizantisks” apzīmē izsmalcinātas noziedzīgas darbības, ko nežēlīgi cilvēki veic, lai iegūtu varu.

• Valsts un religija: Bizantijas impērija bija monoteistiska, galvenā reliģija bija kristietība. Baznīca un impērijas varas struktūra bija cieši saistīta, kristietība bija gan valsts reliģija, gan impērijas vienotās identitātes pamatā.

Cilvēki un domāšana:

Apgaismības laikā cilvēki sāka uzskatīt, ka katram ir tiesības uz izglītību, brīvību un saprātīgu domāšanu.

Filozofi kā Volters, Ruso, Monteskjē un Džons Loks uzsvēra individuālās brīvības un racionālas domas nozīmi.

Reliģija:

Kritiska attieksme pret baznīcas varu un reliģisko dogmu.

Daudzi apgaismības domātāji atbalstīja deismu – uzskatu, ka Dievs pastāv, bet neiejaucas pasaules norisēs.

Valsts un vara:

Kritizēta absolūtā monarhija, kur visa vara bija vienas personas rokās.

Monteskjē izveidoja varas dalīšanas principu – likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas nošķiršanu.

Sabiedrība:

Sabiedrībā pieauga izglītības nozīme un zinātnes attīstība.

Attīstījās pilsoniskā sabiedrība – cilvēki sāka veidot klubus, avīzes, diskusiju grupas

• Cilvēks un sabiedrība: Renesanse bija periods, kurā cilvēki vairāk pievērsās cilvēka nozīmei un cilvēka spējām. Domāšanas veids attīstījās no viduslaiku reliģiskās orientācijas uz humānismu un cilvēcisko vērtību uzsvēršanu.

• Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti. Humānisti savā starpā sarakstījās un dalījās savos pētījumos. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studija humanitatis – cilvēcības studijām. Viņi uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt brīvam garā, vispusīgi izglītotam un fiziski spēcīgam. Strauji pieauga lasītpratēju skaits. Palielinājās interese par filozofiskām atziņām, tehniskiem sasniegumiem un ģeogrāfiskiem aprakstiem.

• Humānisti lika pamatus trīsdaļīgai vēstures periodizācijai: antīkā senatne, viduslaiki, jaunie laiki.

• Valsts un reliģija: Šajā laikā attiecības starp baznīcu un valsti pakāpeniski mainījās, notiekot arī reformācijai un konfesionālajām pārmaiņām, kas ietekmēja reliģisko ainu.

• Arhitektūra: Renesanse atdzimšanas laikā tika veidotas pilsētu ielās ar renesanses stila mājām un pilsētvides, kur dominēja proporcijas un simetrija.

• Tēlniecība un glezniecība/grafika: Tēlniecība attīstījās ar izcilām skulptūrām un glezniecība izceļas ar perspektīvas pielietošanu, reālismu un zīmējumu precizitāti.

• Mākslas stili un virzieni: Renesanse raksturo proporcijas, reālisms un atjaunotās antīkās kultūras ietekme. Lineārā perspektīva, harmonija un proporcijas bija būtiski mākslas elementi.

  
  

  Vispilnīgāk dižrenesanses humānisma ideālus - monumentalitāti, vispārinātu formu, cilvēka skaistuma un neierobežoto spēju apliecinājumu - savos darbos attēloja Mikelandželo Buonarroti. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs. Slaveni itāļu mākslinieki bija arī Rafaels un Ticiāns.

Kultūra

Absolūtisma laikmeta kultūru raksturoja greznība un pompozitāte. Māksla un arhitektūra bieži vien kalpoja kā valdnieka varas simbols. Klasiķu piemērs ir Versaļas pils Francijā, kuru uzcēla Luijs XIV kā absolūtās monarhijas varenības izpausmi.

Šajā laikā uzplauka baroka stils, kurš akcentēja dramatismu, emocijas un izsmalcinātību gan mākslā, gan mūzikā (piemēram, Johans Sebastians Bahs, Georgs Frīdrihs Hendelis).

Literatūrā parādījās darbi, kas gan slavēja monarhiju, gan sāka izvirzīt jautājumus par cilvēka brīvību un saprātu, piemēram, Voltērs un Ruso vēlāk Apgaismības laikmetā.

Cilvēki un sabiedrība

Sabiedrība bija stingri strukturēta un sadalīta kārtās: aristokrātija (muižniecība), garīdzniecība un zemākās kārtas (zemnieki, amatnieki, vēlāk arī buržuāzija). Lielākā daļa iedzīvotāju bija zemnieki, kuriem bija ierobežotas tiesības, un viņi bija atkarīgi no muižniekiem. Buržuāzija (pilsētnieki, tirgotāji) pamazām ieguva lielāku ietekmi, īpaši valstīs ar attīstītāku ekonomiku, piemēram, Nīderlandē un Anglijā.

Valdnieks tika uzskatīts par Dieva izraudzītu ("Dievišķo tiesību" teorija), un viņa vara bija praktiski neierobežota.

Reliģija

Reliģijai bija liela loma absolūtisma laikmetā, taču tās nozīme pakāpeniski mainījās. Daudzas valstis izmantoja reliģiju, lai leģitimizētu monarha varu. Piemēram, Francijā katoļu baznīca bija cieši saistīta ar karali.

Tomēr pēc Reformācijas un protestantisma izplatības daudzviet Eiropā pastāvēja arī reliģiska spriedze un vajāšanas.

Vienlaikus sāka veidoties arī sekulārā domāšana – zinātne un racionālisms pamazām izaicināja baznīcas autoritāti.

Reliģija

Lai gan reliģija vēl joprojām bija klātesoša, apgaismības laikmetā samazinājās baznīcas autoritāte. Daudzi domātāji aizstāvēja reliģisko iecietību un šķelšanos starp valsts un baznīcas varu. Reliģiju sāka uztvert nevis kā vienīgo patiesību, bet kā vienu no iespējām cilvēka morālai attīstībai.

Daļa apgaismotāju bija deisti – viņi uzskatīja, ka Dievs radījis pasauli, bet pēc tam tajā neiejaucas, un cilvēkiem pašiem jāveido sava dzīve, balstoties uz saprātu un ētiku.

• Cilvēks: Izglītots, kritiski domājošs, pārliecināts par saprāta un zināšanu nozīmi.

• Sabiedrība: Centrēta ap saprātību, zināšanu un progresu. Veidojas biedrības un saloni, kur diskutē par jaunumiem un idejām.

• Valsts: Dažādas valsts formas, taču populārais ir uzskats par saprātīgu valdīšanu, tiesiskumu un cilvēktiesībām.

• Polietisms/Monoteisms/Reliģija: Reliģijas ietekme samazinās, pieaug racionalitāte un kritika pret tradicionālajām reliģiskajām autoritātēm.

Kultūra

Klasicisma kultūra balstījās uz Antīkās Grieķijas un Romas mākslas un filozofijas principiem: skaidrība, līdzsvars, saprātīgums, vienkāršība un harmonija. Viens no svarīgiem klasicisma principiem bija didaktiskums – darbiem bija jāaudzina lasītājs, jāattīsta prāts un morāle. Autori, piemēram, Rasins, Kornejs, Gēte un Šillers, rakstīja darbus, kuros tika izcelta cilvēka ētiskā izvēle un sabiedriskā atbildība.

Mūzikā klasicisma stilā komponēja Jozefs Haidns, V. A. Mocarts un Ludvigs van Bēthovens (agrīnajā posmā) – mūzikā uzsvēra skaidras struktūras un melodiskumu.

Cilvēki un sabiedrība

Klasicisma laikmeta cilvēks tika uzskatīts par racionālu būtni, kurš spēj vadīties pēc saprāta un morāles. Tika uzsvērta personiskā atbildība, sabiedriskā loma un izglītības nozīme. Augstākās kārtas vēl joprojām saglabāja savu ietekmi, bet arvien vairāk cilvēku – īpaši pilsētās – sāka lasīt, apmeklēt teātrus un koncertus.

Kultūra

Teātri, laikraksti un grāmatas kļuva pieejamākas plašākai sabiedrībai. Bija redzama arī romantisma kultūras virziena attīstība kā reakcija uz industrializācijas auksto racionalitāti – romantisms uzsvēra jūtas, dabu, brīvību un cilvēka iekšējo pasauli (piemēram, Viljams Blēks, Viljams Vērdsvorts).

Cilvēki un sabiedrība

Sabiedrībā notika būtiskas pārmaiņas:

Zemnieki masveidā pārcēlās uz pilsētām, meklējot darbu fabrikās.

Veidojās strādnieku šķira, kas dzīvoja smagos apstākļos – ilgas darba stundas, slikti apstākļi, zema alga.

Buržuāzija (uzņēmēji, rūpnieki, tirgotāji) kļuva par jauno ekonomisko eliti.

Reliģija

Industriālā laikmeta reliģija piedzīvoja divas pretējas tendences:

Tradicionālās baznīcas bieži zaudēja ietekmi pilsētās, jo strādnieki bija noslogoti un daļēji atsvešinājās no reliģiskās dzīves.

Vienlaikus jaunas reliģiskas kustības guva panākumus, īpaši metodisms (piemēram, Džons Veslijs Anglijā), kas uzrunāja vienkāršos ļaudis ar uzsvaru uz personisku ticību, morāli un sabiedrības uzlabošanu.

Daļa inteliģences sāka skatīties uz reliģiju kritiskāk,

Kultūra

Modernisma kultūra bija eksperimentāla, izaicinoša un jauninājumus meklējoša.

Literatūrā parādījās iekšējās apziņas plūsmas tehnika, simbolisms, absurds. Autori kā Džeimss Džoiss, Frānsis Kafka, Virdžīnija Vulfa, T. S. Eliots lauza tradicionālo naratīvu struktūru un fokusējās uz indivīda pieredzi.

Mākslā radās virzieni kā ekspresionisms, kubisms, sirreālisms, dadaisms, kas atmeta reālismu un centās attēlot emocijas, idejas vai zemapziņu (piem., Pablo Pikaso, Salvadors Dalī).

Cilvēki un sabiedrība

Modernisma laikmetā cilvēki piedzīvoja pasaules karus, tehnoloģiskas revolūcijas un urbanizāciju, kas būtiski mainīja viņu dzīves uztveri. Cilvēks vairs nejutās kā pasaules centrs, bet kā maza daļa sarežģītā, bieži arī atsvešinātā sabiedrībā.

Reliģija

Zinātnes un tehnikas attīstība, kā arī karu pieredze (īpaši Pirmais pasaules karš), kļuva par izaicinājumu tradicionālajai ticībai. Daudzi sāka šaubīties par Dieva klātbūtni vai taisnīgumu, radās sekulāra pasaule, kurā reliģijai bija mazāka ietekme.

Tomēr šajā laikā attīstījās arī reliģiskās filozofijas (piem., eksistenciālisms ar Kierkegoru un vēlāk arī ar Albertu Kami un Žanu Polu Sartru), kur tika meklēta ticība vai jēga individuālā pieredzē, nevis organizētā baznīcā.

Senā Grieķija bija filozofijas šūpulis. Grieķu domātāji meklēja loģiskus, saprātīgus skaidrojumus pasaulei, cilvēka dabai un sabiedrībai.

Zinātne un tehnoloģijas

Antīkajā laikmetā tika likti pamati daudzām zinātnes nozarēm:

• Matemātika: Pitagors, Eiklīds (“Elementi”) – ģeometrijas pamatprincipi.

• Astronomija: Aristarhs no Samosas ierosināja heliocentrisko teoriju; Hiparhs un Ptolemajs pētīja zvaigznes.

• Medicīna: Hipokrāts – “medicīnas tēvs”, kas ieviesa slimību novērošanu un ētikas kodeksu (Hipokrāta zvērests)

  Literatūra un teātris

Antīkā literatūra ir klasiskās literatūras pamats:

• Homērs – “Iliāda” un “Odiseja” (varoņu eposi).

Antīkā skulptūra bija ārkārtīgi svarīga, jo tā attēloja gan dievus, gan cilvēkus, bieži vien ar ideālām proporcijām un fiziskām formām. Skulptūra bija izmantota, lai iemūžinātu valdniekus, varoņus un dievus.

Antīkajā glezniecībā dominēja mīti, dievi, ainavas un portreti, lai gan glezniecības piemēri līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nedaudz, jo lielākā daļa tika veidota uz šķiedru vai koka plāksnēm, kas neizturēja laika zobenu.

12.–13. gadsimtā Eiropā izveidojās pirmās universitātes: Boloņas (Itālijā), Parīzes, Oksfordas un Kembridžas.

Tajās mācīja teoloģiju, filozofiju, medicīnu, jurisprudenci (kanoniskās un romiešu tiesības) un loģiku.

Skolastika – domāšanas metode

Viduslaikos dominēja skolastika – filozofiska metode, kas centās saskaņot ticību ar saprātu.

Galvenais mērķis: loģiski pierādīt un izskaidrot kristīgās ticības patiesības.

Nikolaus Koperniks (1473–1543) ar savu heliocentrisko teoriju izmainīja priekšstatu par pasaules uzbūvi, ierosinot, ka Zeme griežas ap Sauli.

Filozofija un intelektuālā domāšana

Renē Dekarts (1596–1650), kuru bieži dēvē par "modernās filozofijas tēvu", ieteica metodi, kas balstījās uz šaubām un saprāta pielietojumu. Viņš radīja "Cogito, ergo sum" ("Es domāju, tātad es esmu"), uzsverot indivīda izpratni par pasauli.

Māksla un literatūra

Baroks bija dominējošais mākslas stils šajā laikā, raksturīgs ar dramatiskiem, emocionāliem izteiksmes līdzekļiem un lieliem kontrastiem gaismā un ēnā. Pēteris Lēns, Diego Velaskess, un Karls Lūiss de Nīkolā bija ievērojami baroka mākslinieki.

Skulptūra bija svarīga mākslas forma, kas kalpoja gan kā reliģisku priekšmetu, gan kā dievišķās kārtības simbols.

Arhitektūra ir viena no izcilākajām viduslaiku mākslas formām, un tā ir cieši saistīta ar reliģijas un garīgā mantojuma saglabāšanu.

Viduslaikos vitrāžas bija ne tikai dekoratīvs elements, bet arī ļoti svarīgs mākslas veids, kas palīdzēja izglītot cilvēkus. Vitrāžas bieži attēloja Bībeles sižetus un svētos, un tās kalpoja kā "bibliskās stāstu grāmatas", jo lielākā daļa cilvēku bija analfabēti un nevarēja lasīt Bībeli.

Absolūtisma laikā arhitektūra kļuva par līdzekli, lai izceltu valdnieku varu un radītu grandiozus sabiedriskos un privātos ēku projektus.

Versaļas pils Francijā ir viens no galvenajiem absolūtisma arhitektūras piemēriem, kas tika uzcelts pēc Ludviķa XIV pavēles.

Māksla šajā periodā bija ne tikai estētiska izpausme, bet arī politiskā propaganda. Absolūtisti valdnieki bieži izmantoja mākslu kā līdzekli, lai apliecinātu savu varu un nostiprinātu savas pozīcijas, gan pievēršoties sabiedrības elkam, gan veicinot savas ideoloģijas izplatīšanu.

Politiskā teorija – Klasicisma laikā parādījās idejas par tiesībām, brīvību un pilsoņu līdzdalību. Šarlu Luji Monteskjē darbs "Likumu gars" izskaidroja varas šķelšanu, savukārt Žans-Žaks Ruso aicināja uz sabiedrības līgumu un dabiskajām tiesībām.

Klasicisma arhitektūra balstījās uz simetriju, harmoniju un līdzsvaru. Šajā laikā attīstījās kolonādes, kupoli un pilnas fasādes, piemēram, Panteons Romā vai Brandenburga vārti Berlīnē.

• Darvina evolūcijas teorija un Pasteura mikroorganismu teorija paplašināja cilvēku izpratni par dabas un cilvēka attīstību.

  
  

• Medicīna uzlaboja dzīves kvalitāti, palielinot dzīves ilgumu un samazinot nāves gadījumus no infekcijām.

Modernisma arhitektūra, kas pazīstama kā funkcionālisms, uzsvēra vienkāršību, praktiskumu un jaunākās būvniecības tehnoloģijas.

Modernisms radīja jaunas filmu tehnikas, piemēram, noveļas struktūru, montāžas eksperimentus un psiholoģisko dziļumu. Filmās tika bieži izmantoti simboli un metaforas.

Literatūrā modernisms uzsvēra jaunas formas un stilistiskas inovācijas. Autori sākotnēji bieži apšaubīja tradicionālās vērtības un mākslas normas, lai radītu jaunas izteiksmes formas.

Teātrī modernisms bija saistīts ar jauniem, provokatīviem priekšnesumiem, kas apšaubīja tradicionālos žanrus, aktieru uzvedību un skatītāju attieksmi.