5.-7. gadsimtā latgaļi dzīvoja: Vidzemes austrumu daļā, Daugavas labajā krastā Aiviekstes apvidū, Latgalē un blakus esošajos mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas apgabalos.

 

8.-10. gadsimtā latgaļi nostiprinājās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē. Latgaļi dzīvoja ciemos, pilskalnos un ezerpilīs. Ezerpilis bija ezeru salās vai sēkļos uz pāļiem celtas apmetnes, kurās dzīvoja 70 – 100 cilvēku.

 

12. gadsimtā latgaļu teritorijā zināmi aptuveni 70 pilskalni ar apmetnēm. Tie bija pilsnovadu un zemju centri. Nozīmīgākie pilskalni: Jersika, Koknese, Krustpils, Asote, Aglonas Madalāni, Pļaviņu Oliņkalns.

Pirmie latgaļu valstiskie veidojumi radās 11. gadsimta beigās – 12. gadsimta sākumā. 13. gadsimta avotos minētas Jersikas, Kokneses, Tālavas un Atzeles zemes, taču tām nebija kopējas pārvaldes. Jersika ar centru Daugavas labajā krastā apvienoja ap 12 pilsnovadus, bet Koknese – tikai 2 vai 3 pilsnovadus. 

 

11.-12. gadsimtā latgaļu zemēs no Krievzemes sāka izplatīties kristīgā ticība – pareizticība.

 

Īsu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem.

Attēlā: Latgaļu vīriešu apģērbs, rotas un ieroči. Ieroču komplekta tipiska sastāvdaļa bija cirvis, parasti - arī viens vai divi šķēpi.

 

Latgaļu sieviešu tērpa raksturīgākā detaļa - ar bronzu rotāta villaine, bet tipiskas rotas - bronzas spirālīšu vainagi, kaklariņķi, kuriem ar 11. gs. pievienoja trapecveida piekariņus, spirālaproces, spirālgredzeni un daudz citu rotu. (Skat. attēlu - tērpa un rotu rekonstrukcija.)

Līdz 13. gadsimta sākumam latgaļi jau bija paplašinājuši savu teritoriju ziemeļu un rietumu virzienā, iespiežoties igauņu un lībiešu apdzīvotajās zemēs. Lielākā daļa mūsdienu latgaliešu un vidzemnieku ir seno latgaļu pēcnācēji

 

Par "Selen" saukta neliela teritorija Daugavas kreisajā krastā (Skat. iepriekšējo karti!): no mūsdienu Jaunjelgavas līdz Jēkabpilij ar centru Sēlpils pilskalnā. Minēti vairāki sēļu novadi  ar spēcīgi nocietinātām pilīm centrā: Medene, Pelone, Malesine, Tovrakse, Nīcegale.

 

Daļa sēļu ir mūsdienu Augšzemes latviešu senči, bet daļa 12.-13. gadsimtā nonāca stiprā Lietuvas ietekmē un vēlāk saplūda ar lietuviešiem. Tomēr līdz mūsdienām Aizkraukles, Jēkabpils, kā arī Madonas apkaimē saglabājies senais sēļu valodas dialekts.

 

Arī sēļu tautastērpos un rotaslietās izpaužas dažas novadam raksturīgās atšķirības, piemēram, villaines ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem, 2 vai 3 kopā sastiprinātu vainagu izmantošana (skat. attēlā).

 

Jau 9.-12. gadsimtā sēļi kultūras ziņā gandrīz neatšķīrās no latgaļiem, - dzīvojot tuvu kaimiņos, sēļi laika gaitā sajaucās ar latgaļiem, pārņemot viņu kultūru un tradīcijas.

Liela nozīme teritorijā ap Daugavas ceļu bija lībiešiem jeb līviem. Daugavas lejtecē lībieši ienāca ap 10. gs., domājams, viņu izcelsme ir skandināviska, bet drīz sākās sajaukšanās ar latgaļiem.

Lībieši jeb līvi bija vistālāk rietumos dzīvojošā Baltijas jūras somu tauta. Viņi apdzīvoja plašu teritoriju Vidzemē un Kurzemē.

Lībiešu jeb līvu centri upes krastos bija Rīgas vieta netālu no Daugavas ietekas jūrā, Doles sala ar apkārtni, Laukskola, Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle. Daugavas labā krasta lībiešu teritorija bija ļoti blīvi apdzīvota. Citādi bija kreisajā krastā, kur dzīvesvietu zināms visai maz.

Zināmi 4 lielākie lībiešu novadi: Daugavas, Turaidas, Metsepoles, Idumejas (tur lībieši dzīvoja kopā ar latgaļiem). 

 

Daugavas  un Gaujas lībiešu kultūras ziedu laiki bija 11. gadsimtā, kad attīstījās rosīga tirdzniecība un par lielu tirdzniecības un amatniecības centru izveidojās Daugmale.

  

No lībiešu valodas radušies daudzi Latvijas vietvārdi – Ainaži, Ādaži, Engure, Kolka, Lielvārde, Ogre, Tukums un citi, kā arī upju un ezeru nosaukumi – Gauja, Jugla, Salaca, Usmas ezers un daudzi citi.

 

Vidzemes lībieši pakāpeniski tika asimilēti un iekļāvās latviešu tautā.

  

Lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē (Skat. arī pirmajā kartē - Kurzemes piekrasti.)

  

Kurzemes lībieši bija vietējas izcelsmes Baltijas somi, kuru priekšteči Latvijas teritorijā dzīvoja jau pirms mūsu ēras. 13. gs. lībiešu valodā runāja ap 30 000 cilvēku, bet mūsdienās vairs nav neviena cilvēka, kuram tā būtu dzimtā valoda. Mūsdienās lībiešu valodu dzīves gaitā apguvuši un runā, sevi par lībiešiem uzskata vairāki simti cilvēku. Lībiešu valodā izdod literatūru, darbojas kultūras biedrības, notiek lībiešu svētki. 

Īpaši strauja Kurzemes lībiešu asimilācija notika pirms gandrīz simts gadiem - pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.

Vēl tagad daudzās vietās Eiropā, gar Baltijas jūras piekrasti, sastopami vietvārdi un ielu nosaukumi, kuri saistās ar kuršiem. Snorri Sturlusona ap 1225. gadu sarakstītajā „Heimskringla” minēts, ka dāņi lūdzās: „Dievs, sargi mūs no kuršiem!” Iespējams, arī kurši bija starp pagāniem, kas 1187. gada augustā uzbruka un nopostīja Svēlandes pirmo galvaspilsētu Sigtunu un nogalināja Upsālas bīskapu Johannu.

Kuršu pilskalni izvietoti vairākus kilometrus iekšzemē, lai nodrošinātu aizsardzību iebrukumiem no jūras puses, rietumiem, un parasti atrodas to upju krastos, kas nodrošina piekrastes un iekšzemes tirdzniecību.

1230. un 1253. gadu Kursas dalīšanas līgumos minētas piecas kuršu valstis. 1. Lamekina valsts, kas dalījās Ventavā, Bandavā ar centru Kuldīgā, Piemarē, kurā atradās Jūrpils. 2. Zeme starp Skrundu un Zemgali. 3. Duvzari ar centru Impiltas pilskalnā. 4. Ceklis ar centru Apūlē. 5. Klaipēdas zeme ar apgabaliem Megavi un Pilsāts.

Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam.

Kuršu un prūšu etnonīmi, iespējams, nav cēlušies no hidronīmiem. Baltists Volfgangs Šmids ierosina etimoloģiskos sastatījumus ar latīņu currene, cursus, cursarius un itāļu corsaro. Sakne kurš < kurs (s > š pēc r). Šī interesantā hipotēze tiek pamatota ar ziņām par kuršu izveicību uz jūras un uzbrukumiem krasta apmetnēm. Tādējādi kurši apzīmētu Baltijas jūras pirātus gluži kā cursarius Vidusjūras. To apstiprina deverbālas izcelsmes lietvārdi, kas vēl atrodami lietuviešu valodas izloksnēs, piemēram, žemaišu kuršas 'āķis, ķeksis': liet. kúrti 'celt; kurt', latv. kurt 'aizdedzināt'. Iespējams, ka kuršu nosaukuma attīstība bijusi mazliet citādāka, gan joprojām par pamatu ņemot latīņu vārdu cursāre (braukāt šurpu turpu). Tādējādi senākais kuršu nosaukums latīņu valodā varēja būt cursārae vai corsārae (korsāri — tie, kas braukā šurpu turpu), vēlāk vārds saīsināts līdz cursae/corsae. Latviskojot latīņu vārdu tika iegūts vārds kursai, kas arī uzskatāms par senāko kuršu tautas nosaukumu latviešu/kuršu valodā, kā pēdas joprojām ir saglabājušas daudzos vietvārdos un uzvārdos kā Kursīši, kursenieki utt. Tā kā kuršiem bija cieši sakari ar zviedriem, zviedru valodas ietekmē vārds mainīts uz kuršai, jo zviedri burtkopu rs izrunā kā rš. Šis vārds arī aizgūts lietuviešu valodā un likts par pamatu latviešu formai kurši. Tā kā kuršiem blakus dzīvoja lībieši, tad lībiešu valodas iespaidā radās otra forma kūr(a)i, no kā arī iespējams Kurzemes nosaukums — Kūr(u)-zeme vai Kurs(u)-zeme un latīņu vārdi cūrōnes (kurši, kūri) un Cūrlandia (Kurzeme), no kā arī angliskie nosaukumi Curonian (kuršu-) un Curland (Kurzeme). Tāpat kā līviem, letiem u.c. arī kuršiem bija savi pašnosaukumi, un maz ticams, ka tas būtu cēlies tik sarežģītā veidā.

Kuršu valoda bija baltu valoda, kas izzuda 15.—16. gadsimtā.Kuršu valodā atrodamas dažas leksikas īpatnības, kas tai kopīgas tikai ar prūšu valodu, tāpēc mūsdienās pastāv uzskats, ka kuršu valoda ir viens no baltu perifērajiem dialektiem, kas piederējis rietumbaltu grupai.Pateicoties ilgstošajiem sakariem ar kaimiņiem, kuršu valoda kļuvusi tuvāka austrumbaltiem. Vēlāk latviešu un lietuviešu valodas asimilēja kuršu valodu, bet liecības par kuršu valodu saglabājušās latviešu valodā un nedaudz arī žemaišu izloksnēs.

Raksturīga kuršu vietvārdu īpatnība ir izskaņa -s, -us, vai -is, kā piemēram vietvārdos Pilsāts, Saldus, Mosedis, Skoudas (Skoda), Grobins (tagadējā Grobiņa), Anbotens (Embūte), iespējams, arī Tukums, Cēsis (kā Kurzemes vendu dibināta vieta).

Kuršu kāpu iedzīvotāji kursinieki runāja īpašā kuršu kāpu dialektā. Kursenieki, sākot ar 16. gadsimtu, izceļoja no Latvijas laikā, kad Kurzemes hercogs bija Prūsijas hercogam ieķīlājis Grobiņas apriņķi. Viņu valoda ir izveidojusies, senajai kuršu valodai sajaucoties ar latviešu valodu, un tajā saskatāma spēcīga lietuviešu un vācu valodas ietekme.

Maz ziņu par 9.—12. gadsimta kuršu antropoloģisko tipu, jo šajā laikā kā galvenais apbedīšanas veids kuršu apdzīvotajā teritorijā bija nostiprinājusies kremācija. Pēc vēlākiem datiem antropologi pieņem, ka kuršiem varētu būt mezokrāns eiropeīdais antropoloģiskais tips ar vidēji platu seju. Šāds pats antropoloģiskais tips novērojams daļai latgaļu un citiem austrumbaltiem, kuri dzīvojuši Daugavas un Dņepras augštecē, tagadējos 

Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un valodiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu pilsnovadu karavadonis, kurš pārstāvēja visu Zemgali un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku, bija ķēniņš Viestards, kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi un valdnieki pieminēti Šabis (1259), Nameisis (1272—1281) un kāds vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).

Zināms, ka jau Vikingu laikos zemgaļi atvairīja atkārtotus vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par Līvzemes meslu kungiem. Zemgales vārds ir atrodams rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens Zviedrijā. 10.-13. gadsimtā zemgaļi cīnījās ar varjagu un to pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu svešzemju sabiedroto palīdzību atvairīja zemgaļus no Daugavas un Gaujas lejteces zemēm. 1106. gadā zemgaļi (зимегола) sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus. 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu karalis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā.
Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka, jo katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Turklāt ar baznīcas sodiem un draudiem bīskaps Alberts panāca, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru — Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja. 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt pāriet katoļu ticībā. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem. 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet karaļa Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc Viestarda nāves 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle — Livonijas ordenis. 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi vēl brīvajai Zemgalei līdz 1254. gadā Zemgales pilsnovadus uz laiku izdevās pakļaut. Tomēr pēc krustnešu un viņu sabiedroto karaspēka sakāves Durbes kaujā 1260. gadā zemgaļi vairs neatzina Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa virsvaru, tā vietā noslēdzot savienību ar lietuviešiem. 1269. gadā Lietuvā sāka valdīt dižkungs Traidenis (1269—1282), 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs. 1279. gadā sākās zemgaļu sacelšanos pret Livonijas ordeni, kuru vadīja ķēniņš Nameisis. Zināms, ka pēc Tērvetes zaudēšanas 1281. gadā Nameisis devās uz Prūsiju, kur kopā ar žemaišiem un prūšiem cīnījās pret Vācu ordeņa spēkiem. 1287. gada pavasarī notika zemgaļu uzbrukums Rīgai un Garozas kauja, kurā Livonijas ordenis cieta smagu sakāvi. Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā. Zemgaļu karotāji piedalījās daudzos karagājienos Krievzemē lietuviešu karaspēka sastāvā.
1321. gadā notika pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas. 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai. Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gs. liecina dižkunga Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis (jeb kņazs) un hercogs). 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345—77) ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili. Kad 1358. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veda sarunas par Lietuvas pāriešanu katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.Tātad, apmēram, puse zemgaļu zemju iekļāvās Lietuvas sastāvā. 1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas Konfederācija nonāca Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās — Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales hercogiem.

Livonijas krusta kariem kā vēstures procesa iedalījumam konkrētos posmos ir nosacīts raksturs. Atsevišķie notikumi, kas tikai retrospektīvi sniedz iespēju novērtēt to vēsturisko svarīgumu pēc radītajām sekām, ir vienīgie pieturas punkti, lai varētu veidot mūsdienās izprotamu kopainu par šiem kariem.
Pirmais posms sākās ar Rīgas bīskapa Alberta organizēto un pāvesta kūrijā Romā sankcionēto militāro ekspedīciju 1200. gada vasarā. Šī ekspedīcija tika virzīta pret Daugavas lejteces līviem, kad bīskaps savā diecēzē atgriezās grāfa Konrāda un kāda ministeriāļa pavadībā kopā ar “daudziem krustnešiem”. Leģitimitāti šī spēka piemērošanai pret “barbariem”, kuri apdraud kristīgo baznīcu, piešķīra 05.10.1199. pāvesta Inocenta III  aicinājums Saksijas un Vestfālenes kristiešiem. Ap 1205. gadu krustnešu spēks tika virzīts pret Gaujas līviem. 1207. gadā tika pakļautas arī Daugavas līvu apdzīvotās teritorijas, tādējādi paplašinot Rīgas bīskapijas varas telpu un uzsākot tās sadali. 1206. gadā Valdemārs II devās savā pirmajā krusta karagājienā pret Sāmsalas igauņiem, bet cieta neveiksmi. Šajā laikā aizsākās krustnešu ofensīva pret Tālavas un Jersikas letu (letgaļu), kā arī sēļu zemēm, šīs teritorijas 1208. gadā un 1209. gadā pakļaujot Rīgas baznīcai, ar ko noslēdzās pirmais Livonijas krusta karu posms.

Otrais posms aizsākās ap 1211. gadu, kad Livonijā ieradās krusta karotāji, kurus pavadīja Ziemeļvācijas grāfi un vairāki – Padebornas, Raceburgas un Verdenas – bīskapi. 1212. gada vasarā sākušies nemieri Gaujas Siguldas līvu, Idumejas un Autīnas letu teritorijās, kuras Rīgas bīskaps nodeva Zobenbrāļu ordeņa valdījumā, tika apspiesti. Šis posms noslēdzās ap 1217./1218. gadu, atjaunojot līvu un letu vienošanos par pakļaušanos un viņu zemju atkārtotu dalīšanu.

Trešais posms zīmīgs ar to, ka 1219. gadā Valdemārs II uzsāka krusta karu pret Ziemeļigaunijas pamatiedzīvotājiem. Viņam izdevās ieņemt rēveliešu nocietinājumu Lindanisi, kas kļuva par atbalsta punktu dāņu militārajai ekspansijai Austrumbaltijā. 1223. gadā dāņi uzsāka karagājienu pret sāmsaliešiem. Gandrīz ciešot sakāvi, dāņu karaļa spēkus glāba palīgā nākušie bīskapa Alberta aicinātie krusta karotāji. Sāmsalas pamatiedzīvotājus tomēr pakļaut neizdevās. 1224. gadā, apvienojot Livonijas baznīcai uzticamos tirgotājus, vasaļus, Rīgas pilsoņus un krusta karotājus, tika salauzta Sakalas un Igaunijas pamatiedzīvotāju pretestība, atsākta kristīgā misija, atjaunota politiskā ietekme šajās zemēs un to saikne ar Rīgas bīskapiju. Tikai 1226. gada vasarā atsākās krusta karotāju ekspedīcijas gatavošana, ievērojot Livonijas baznīcas intereses Sāmsalā, kas 1227. gada ziemā noslēdzās ar sāmsaliešu pakļaušanu un atkārtotu kristīšanu.

Ceturtajam posmam raksturīga ģeopolitisko un misijas interešu virziena maiņa ap 1229./1230. gadu, kad notika pirmā Rīgas baznīcas organizētā militārā ekspedīcija pret kuršiem Kurzemes ziemeļaustrumos. Šī Livonijas krusta kara perioda laikā 1251. gadā beidza pastāvēt Zemgales bīskapija, kas tika izveidota 1226. gadā, tās teritoriju iekļaujot Rīgas bīskapijā. Līdz tam Livonijas baznīca ilgstoši cieta neveiksmes, jo zemgaļu pozīcija pretstatā kristietībai bija pragmatiska – kristīšanās (1219; 1224) mijās ar konvertītu atkrišanu no Romas katoļticības (1220; 1226). Tāpēc būtisks pagrieziena punkts bija 1236. gada kauja pie Saules, kurā pret lietuviešiem krita lielākā daļa Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku. Zemgaļu dalība šajā kaujā, ņemot vērā rakstīto avotu pretrunīgos izteikumus, ir hipotētiska. Lai stabilizētu Rīgas bīskapijas pozīcijas zemgaļu apdzīvotajos apgabalos, bija nepieciešama pāvesta un Romas kūrijas ietekmes pastiprināšana Livonijas politiskajās norisēs. Tāpēc 1237.–1245. gadā stratēģiski Livonijas iekšpolitikas jautājumi atkārtoti tika uzticēti pāvesta legātam Vilhelmam no Modenas, kura iesākto reformu rezultātā notika gan Zemgales (1254) un Sēlijas zemju dalīšana (1256), gan Sāmsalas (atkārtoti 1242; 1251; 1258) un Kurzemes bīskapiju (1245; 1253) teritoriju pārdale starp atbildīgajiem bīskapiem, viņu domkapituliem un Vācu ordeni, kā arī Ziemeļigaunijas (1238) nodošana Valdemāram II. Precīzi tika noteiktas pušu tiesiskās kompetences šo teritoriju pārvaldāmajās daļās un jaunkristīto statusa aizsardzība. Apstākļi, kas 1260. gada vasarā noveda pie Vācu ordeņa Livonijas atzara bruņinieku un krusta karotāju apvienoto spēku sadursmes pie Durbes ar žemaišiem, tiem, iespējams, sabiedrojoties ar kuršiem, tuvāk nav zināmi; kauja beidzās ar kristiešu armijas smagu sakāvi. Šis posms noslēdzās ap 1265. gadu.

Piektais posms ir tikai nosacīti pieskaitāms Livonijas krusta karu laikam. Ap 13. gs. 60. gadu vidu, kad esot atsākusies sporādiska zemgaļu militārā pretošanās, tika mobilizēti skaitliski lieli, ja ticama būtu "Vecākās Livonijas atskaņu hronikas" informācija, Livonijas Vācu ordeņa spēki. Šīs bruņinieku krustnešu apvienotās militārās ekspedīcijas pret zemgaļu, kā arī kuršu nocietinātām apdzīvotām vietām (Dobeli, Mežotni, Tērveti, Kuldīgu) noslēdzās 1272. gadā ar to atkārtotu pakļaušanu. Pēc Vecākās atskaņu hronikas vēstījuma un nedaudziem dokumentārajiem avotiem zināms, ka 1279. gada pavasarī notikusī kauja pie Aizkraukles, kurā Vācu ordenis cieta sakāvi, bija ilgstoši briedušu nesaskaņu sekas starp šīs garīgi militārās korporācijas eliti un kristīto zemgaļu vadoni Nameisi. Šim posmam raksturīgs, ka arvien biežāk Vācu ordeņa brāļi sevi dēvēja par krustnešiem, kuru ekspedīcijas pret Livonijas “pagāniem” ir svētais karš. Šādi veidotam publiskam paštēlam vajadzēja iedvesmot gan ordeņa zemēs Livonijā un Prūsijā kalpojošos brāļus, gan vēl potenciāli rekrutējamos ārpusē – Svētās Romas Impērijas zemēs. Par revanšu pēc Aizkraukles kaujas uzskatāmas Vācu ordeņa ekspedīcijas, kuras atbalstīja ne tikai kurši un esti, bet arī Rīgas arhibīskapa un Livonijas bīskapu vasaļi, sākot ar 1280./1281. gadu līdz 1287. gadam, tās virzot pret Tērveti, Dobeli un citiem zemgaļu centriem. Rakte, Dobele un Sidrabene esot bijušas pēdējās nocietinātās vietas, kuras zemgaļi 1290. gadā zaudējuši Vācu ordenim. Šai sakāvei, pēc Vecākās atskaņu hronikas attēlojuma, sekojusi zemgaļu aiziešana uz Lietuvu. Avotu materiāls atklāj šim posmam pēc Livonijas krusta kariem raksturīgu parādību: pēc 1264./1266. gada, kā liecina dokumentētā pāvestu Urbāna IV un Klementa IV griba par grēkatlaižu piešķiršanu “svētceļniekiem”, Romas kūrijas un pāvestu atbalsts krusta karu kustībai Livonijas virzienā vairs netika nodrošināts. Taču interese par Livoniju nebija apsīkusi, nemazinājās arī krustnešu plūsma, galvenokārt no Lībekas ostas. Vēstures avoti liecina, ka krusta karotāju klātbūtne Livonijā, it sevišķi Rīgā, bija līdz pat 13. gs. 90. gadu nogalei.

Krusta karu darbība topošajā Livonijas telpā nodrošināja to teritoriālo bāzi, uz kuras varēja veidoties bīskapijas un garīgo zemes kungu vara. Šis process, lai gan ne tik daudz kā kristīgā misija, tieši un neatgriezeniski mainīja pirms tam pastāvējušo sociālo vidi un sabiedrības organizācijas formas: to vietā veidojās jaunas, Rietumu kultūrā sakņotas sociālo un politisko attiecību struktūras un modeļi, piemēram, lēņa attiecības. Krusta kari mobilizēja dažādas profesionālās, sociālās un etniskās grupas no atšķirīgiem Eiropas reģioniem migrācijai Livonijas virzienā. Šādi radītās saskarsmes rezultātā ar vietējām nekristiešu sabiedrībām tika veicināti ekonomiskās apmaiņas un zināšanu pārneses procesi, kas ļāva topošajai Livonijas sabiedrībai kopš 13. gs. 2. puses iekļauties Rietumu kultūras telpā. Nenoliedzami ir tas, ka arī Livonijā svētā kara ideāliem bija ļoti liela nozīme kolektīvo (dzimtu, brālību u. c.) identitāšu veidošanās procesos.

 

Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija.

 

Lielāko laika periodu te pastāvēja 6 valstis:

Hanzas savienība bija viduslaiku vācu tirgotāju organizācija, kas pakāpeniski pārvērtās par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju pilsētu politisku savienību ar aptuveni 300 pilsētām, kuras mērķis bija nodrošināt savstarpējo interešu aizsardzību un veicināt pārjūras tirdzniecību Ziemeļeiropā.
Sākotnēji Livonijas iedzīvotāji bija personiski brīvi cilvēki. Tie nodeva daļu ienākumu zemes kungiem un pildīja karaklaušas. Neliela daļa vietējo iedzīvotāju, kuri palika kungu kārtā, pārvācojās, bet pārējie kļuva par zemniekiem.

 
Sākot ar 13. gs. Livonijā bīskapi un ordenis savas zemes izdeva kā lēņus vasaļiem, kuriem par to bija jāpilda dienests. Sākotnēji lēņus deva uz mūžu vai dienesta laiku. Vēlāk tika panākts, ka lēņus var atstāt mantojumā dēlam, pēc tam arī meitām un citiem radiniekiem. Vasaļi pārsvarā nāca no Vācijas zemēm. Ar laiku

Livonijā izveidojās laicīgo bruņinieku kārta - bruņniecība, kura uzskatīja sevi par dižciltīgāko kārtu Livonijā.

Ar jēdzienu muiža sākotnēji saprata vietu, kur zemnieki saveda savas nodevas zemes kungam. Kungi dzīvoja nocietinātās pilīs ar saviem vasaļiem un karakalpiem. Vasaļu vienīgais pienākums bija karadienests. Lēnim bija jānodrošina vasalis ar visu nepieciešamos. Ja vasalis pārtrauca pildīt dienestu, tad lēni atdeva citam.

15. gs. bruņniecības militārā loma samazinājās. Vasaļi bija nostiprinājuši savas tiesības, un tie pārcēlās dzīvot uz muižām, kur sāka celt ēkas un regulēt saimniecisko dzīvi. Lēņi 16. gs. kļuva par dzimtas īpašumu. Zemes kungi ļāva vasaļiem lēņa zemes pārdot vai ieķīlāt. Bruņinieki kļuva par muižniekiem.

Livonijas ordeņa laika robežakmens pie Āraišiem.

 Mainījās arī zemnieku stāvoklis. Muižās zemniekiem bija jāpilda lauksaimnieciskās

 klaušas - jāapstrādā kunga zeme. Kunga zemes apstrādāšanai zemniekiem no katras saimniecības noteiktu dienu skaitu gadā bija jādod strādnieks ar zirgu un kājinieks. Zemnieku mobilitāti centās maksimāli ierobežot. 1458. g. Tērbatas bīskaps piekāpās savu vasaļu prasībai, ierobežojot savu zemnieku pārvietošanos. 1494. g. šādu kārtību ieviesa arī Rīgas bīskapijā, bet 16. gs. laikā visā Livonijā. Līdz ar to zemnieki kļuva par muižniekiem piederošu darbaspēku. Muižas sāka iedalīt dzimtmuižās, kas bija īpašums, un lēņa muižās, kas juridiski bija valdījums ar mantošanas tiesībām. Zemniekiem bija jāmaksā arī par „pagastu” – tiesas spriešanu vienu vai vairākas reizes gadā. Tiesu noturēja Livonijas ordeņa fogti, bet bīskapu zemēs – vasaļi. Līdz muižu izveidošanai zemnieki zemes kungam maksāja desmito tiesu un pildīja publiskās klaušas, bet pēc to izveidošanos zemnieki maksāja ceturto tiesu un pildīja lauksaimnieciskās klaušas.

Livonijas katolicisko valstiņu noriets aizsākās 15. gs. beigās, bet noslēdzās 16. gs. otrajā pusē.

Livonijas konfederācijas sabrukuma cēloņi:

 

Bija izveidojušās spēcīgas, centralizētas kaimiņvalstis, kuras centās paplašināt savus valdījumus. Sabruka Vācu ordenis un tā valdījumi kļuva par Prūsijas hercogisti (Polijas vasaļvalsts). Kaut arī 15. gs. Livonijas ordenim izdevās izvairīties no līdzdalības Vācu ordeņa karā ar Poliju, krīze bija neizbēgama. Livonijas bagātais un saimnieciski izdevīgais reģions kļuva par apkārtējo valstu mērķi. Militāri Livonijas valstiņas bija vājas, un tās meklēja sev protektorus (aizbildņus). Arī šajā ziņā Livonijas valstiņas nebija vienotas un centās izmantot politiskajās intrigās vairāku valstu intereses. Livonijas valstiņu sabrukumu nedaudz aizkavēja lielo valstu savstarpējā konkurence.
15. gs. Krievija kļuva par centralizētu valsti – Maskavas lielkņazisti.

Tā mēģināja sagrābt bagātās piejūras pilsētas. 1480. g. lielkņazs Ivans III sāka ekspansiju uz rietumiem. Livonijas valstīs vairs nebija karaklaušu un latviešu zemnieki nebija apmācīti karot. Ordeņa mestrs Valters Pletenbergs saprata, ka ordeņa militārā sistēma ir novecojusi, jo bija parādījušies šaujamieroči. Līdz ar to Pletenbergs ieviesa kara nodokli, iegūstot līdzekļus profesionālu algotņu nolīgšanai, kā arī noslēdza savienību ar Lietuvu. Rezultātā izdevās sakaut Maskavas lielkņaza armiju.
Tā kā Livonijā bija nepieciešamas reformas, Pletenbergs aicināja sekot Vācu ordeņa lielmestra piemēram un kļūt par visas Livonijas valdnieku (hercogu), bet muižniecība landtāgā nobalsoja pret. Livonijas sabrukums kļuva nenovēršams. Tas sākās pēc Pletenberga nāves 1535. g. Sabrukumu pastiprināja valstiņu savstarpējās iekšējās cīņas par varu. Par Livoniju interesējās gan Zviedrija, gan Polija, gan Lietuva.

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās — Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Jelgavā, savukārt Vilhelms — Kurzemē, ar sēdekli Kuldīgā. Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizputes daļas. Vilhelma laikos Kurzemes hercogistē sāka attīstīt metālapstrādi un kuģubūvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kurā Zemgales hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas ūnijas pusē, un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā (1605). Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas-Lietuvas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti. 1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas-Lietuvas lēnis.

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā, Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Angliju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, u.c. valstīm. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo aizjūras koloniju — Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija — Tobago sala Vestindijā. 1656. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs nopirka nomas tiesības uz Piltenes apgabalu.

Visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas-Lietuvas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātei, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas hercogistes kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olivas miera līgumu.

1661. gada 25. februārī Polijas-Lietuvas Seims formāli apstiprināja Piltenes apgabala personālūniju ar Kurzemes un Zemgales hercogu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.