Budisti ievēroja tā saukto vidusceļu. Šīs mācības galvenā domā bija, ka ciešana cilvēkam sagādā tieksmi pēc baudas. Tāpēc cilvēkam jāmācas atteikties no liekā.

Daoisma pamatlicējs tiek uzskatīts domātājs Laodzi (6. vai 4.gs.p.m.ē.), kurš uzrakstījis grāmatu "Dao un de kanons". Šī mācība aicina cilvēkus pielāgot savu darbību de dabas ceļam dao, jo dabā viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Filozofs Demokrits (460.-370.g.p.m.ē.) uzskatīja, ka pasaule mūžīgi mainās. Tādēļ svarīgākais cilvēka tikums ir mundrums jeb spēja sekot pārmaiņām.

Filozofs Trasimahs (459.-400.g.p.m.ē.) apgalvoja ,ka sabiedrībā kārtību nodrošina taisnīgums.

Filozofs Sokrats (470.-399.g.p.m.ē) apgalvoja, ka tikums ir daļa no cilvēka dvēseles un tas izpaužas kā iedzimta laba zināšana.

Stoiķi uzskatīja, ka cilvēkam jāpaļaujas uz prātu. Hēdonisti, no kuriem spilgtākais bija Epikūrs (341.-270.g.p.m.ē.) apgalvoja, ka cilvēkam jātiecas pēc sevis piepildījuma baudā. Jaunplatoniešu mācību radīja filozofs Plotīns (ap 204-270). Viņš domāja, ka viss pasaulē eodas no vienas idejas Vienotā.

1. visiem sabiedrības locekļiem jābūt vienādām iespējām

2. nevienlīdzība ir pieļaujama tad, ja iepriekš visiem bija vienādas iespējas.

Tā rezultātā radās arī universālais preskriptīvisms, kura piekritēji domāja, ka ētiskie prinipi ir sabiedrības vienošanās.

Naturālisti uzsvēra, ka ētika balstās uz to, kas cilvēkam ir dabisks.