Šajā periodā Anglija no lauku, lauksaimniecības valsts kļuva par pilsētu, rūpnieciski attīstītu valsti. Tas ietvēra milzīgu dislokāciju un radikāli mainīja sabiedrības raksturu.

Vispopulārākā reliģija 19. gadsimtā bija kristietība. Tajā ir tikai viens Dievs, kas pastāv trīs personās - monoteisms. Vienīgā būtiskā nekristīgā ticība bija jūdaisms.

Liela daļa grieķu atmodas arhitektūras izmantoja grieķu doriešu kārtību agrākajā versijā, kas atradās ēkās, kas veda uz Partenonu Atēnās. Tas ievērojami kontrastēja ar vēlāko grieķu hellēnisma arhitektūru un romiešu arhitektūru. Grieķu doru kolonnas parasti ir diezgan biezas, bieži vien sašaurinātas uz augšu, vienmēr ir rievotas, un tām ir sarežģīti noteikumi par antabletūru virs kolonnām. Turklāt kolonnas iet tieši uz leju līdz grīdai (stilobāts) bez izteiktas pamatnes — šo pēdējo aspektu bieži izlaida arhitekti, kuri ievēroja citas Grieķijas konvencijas, piemēram, Brandenburgas vārtos.

Gothic Revival stils bija populārs arī baznīcās, kur bija izplatīti augsta stila elementi, piemēram, pilij līdzīgi torņi, parapeti un logi, kā arī smailie gotikas arkveida logi un ieejas. Carpenter Gothic stils ir atšķirīga Gothic Revival stila variācija ar vertikālu dēļu un līstes koka apšuvumu, smailām arkām un iegrieztu koka apdari. Nosaukums cēlies no plašās dekoratīvo koka elementu izmantošanas ārpusē. Lai gan daži piemēri joprojām ir, tīrais Carpenter gotikas stils Pensilvānijā nav labi pārstāvēts.

Šīs lauku mājas bija neregulāras formas, un šķita, ka tās dabiski iekļaujas to lauku vidē, kas ir svarīgs romantisma kustības mērķis.

Itāļu villas stilu raksturo arī neregulāra masa (nevis vienkārša kvadrāta vai taisnstūra forma) un L vai T formas grīdas plāns. Stilam attīstoties no itāļu villas uz itāļu formu, kvadrātveida tornis un neregulārais masējums ne vienmēr bija klātesošs, taču turpinājās citi stila elementi, īpaši dekoratīvā iekavētā karnīze. Brīvi stāvošām itāļu stila ēkām karnīzes ir izvietotas zem plaši pārkarenām dzegas, savukārt blakus esošām itāļu stila rindu mājām vai komerciālām ēkām priekšējā fasādē ir karnīzes. Citi itāļu stila marķieri ir augsti, šauri logi, daži ar izsmalcinātiem pārsegiem, bieži vien veidoti kā apgriezts U. Itāļu logiem bieži ir apaļas arkas augšdaļas, un tos var vainagot arī frontons vai antablatūra ar kronšteiniem. Lielākajai daļai itāļu stila ēku ir kolonnu portiki vai lieveņi, kas dažkārt stiepjas visā priekšējās fasādes platumā.

1800. gadā, 19. gadsimta mijā, neoklasicisms bija dominējošais glezniecības stils Eiropā.

Neoklasicisma glezniecība pastāvēja līdz aptuveni 1840. gadiem, lai gan daudzi neoklasicisma aspekti attīstījās un ietekmēja citus stilus gadsimta gaitā, jo īpaši perioda beigās ar tādiem māksliniekiem kā Frederiks Leitons un sers Lorenss Alma-Tadema.

Romantisms

Tikai ap 1820. gadu šī kustība sasniedza kontinentālo Eiropu, kur tā pastāvēja līdzās neoklasicismam līdz 19. gadsimta vidum, kad abi beidzot tika aptumšoti vai attīstījās citos stilos.

Prerafaelītu brālība

Brālība kļuva publiski pieejama 1849. gadā un pieauga skaitā, tomēr līdz 1854. gadam grupa bija izkliedējusies. Neskatoties uz to īso pastāvēšanu, Prerafaelītu brālībai bija liela ietekme uz mākslas vēsturi, biedriem iekārtojot sev ievērojamas vietas Viktorijas laikmeta mākslas pasaulē, un viņu darbi tika ļoti cienīti.

Reālisms

Reālisms, ko bieži dēvē par naturālismu, radās Francijā 1850. gados pēc 1848. gada Francijas revolūcijas. Šim stilam bija ekvivalenti, kas attīstījās daudzās citās Eiropas valstīs un īpaši Krievijā, bet reālisms visspēcīgāk bija saistīts ar Franciju un franču gleznotājiem.

Termins “reālisms” nenozīmē darbu reālistisku izskatu, kā pretstatu abstrakcijai. Līdz šim gandrīz visi mākslas darbi meklēja “reālistisku” kompozīcijas attēlojumu. Reālismu drīzāk interesēja tēmas reālisms, iezīmējot atkāpšanos no neoklasicisma vēstures glezniecības un romantisma, kas tēmas paaugstināja līdz monumentālai nozīmei. Reālismu interesēja parastie strādnieki un normāli, ikdienišķi cilvēki kā tā priekšmeti.

Impresionisms

Impresionisms bija stilistiska glezniecības kustība, kas radās 1870. gados Francijā un kļuva populāra visā Eiropā nākamos piecdesmit gadus.