Olimpiskās spēles- notika ik pēc 4 gadiem, spēļu ciklu dēvēja par olimpiādi, grieķi Olimpiskās spēles izmantoja laika skaitīšanai, sāka skaitīt laiku ar pirmajām Olimpiskajām spēlēm, kuras norisinājās 776.gadā p.m.ē.

Medicīna- Hipokrats, sengrieķu ārsts, salīdzināja slimību simptomus, tādējādi viņš lika pamatus klīniskajai medicīnai.

Filozofija- Aristotelis, zinātnieks un filozofs, atzīst sevi par siloģistikas pamatlicēju, kuri tiek lietoti zinātnē, lai sakārtotu pieredzējuma ceļā iegūtās zināšanas.

Vēsture- Hērodots, zinātnieks, ceļotājs un pirmais vēsturnieks Eiropā, joniešu dialektā sarakstījis darbu "Historiai", kurā aprakstīti sengrieķu-persiešu kari (550.-449. g.p.m.ē.).

Matemātika- Pitagors pierādīja, ka jebkura taisnleņķa trijstūra hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar abu pārējo malu kvadrāta summu, un Eiklīds izveidoja matemātikas zinātni, kas balstās uz aksiomu un teorēmu sistēmu

Demokrātija- Solons, atēniešu aristokrāts un politiķis, veica plašas reformas un mainīja Atēnu uzbūvi, liekot pamatu demokrātijai. Mūsdienu demokrātiskās valstis var dēvēt par Atēnu demokrātijas mantiniecēm.

Rakstība- alfabēts

Arhitektūra- ēku celtniecībā plaši izmantoja vietējos materiālus: akmeni un marmoru. Iekštelpas sienas tempļos noklāja ar apmetumu, kuru pēc tam apgleznoja vai apšuva ar marmoru. Ar marmoru apšūtas arī Partenona sienas, tas izmantots grīdas apdarei. Otrs nozīmīgākais ēku tips- brīvdabas teātris.

Senajā Grieķijā izveidojās arhitektūras orderu tipi:

Gladiatoru cīņas- brīvā laika pavadīšanas veids. Par gladiatoriem kļuva karagūstekņi un vergi, bet nereti arī brīvie pilsoņi, kuri pieteicās brīvprātīgi. Izejot arēnā, gladiatoram bija jāzina viens noteikums- ja gribi izdzīvot, nebaidies no nāves. Viņam bija tikai viena izvēle- uzvarēt un, ja skatītāji skaļi sauca: „Lugula! Lugula!” (pārgriezt rīkli), aukstasinīgi nonāvēt otru gladiatoru.

Gladiatori cīnījās ne tikai cits pret citu, bet arī ar plēsīgiem zvēriem. Daudzi skatītāji slēdza derības, liekot pāris monētas uz favorītiem.

Latīņu valoda- valsts pārvaldes valoda, tādēļ to bija jāmācās. Pēc impērijas sabrukuma latīņu valoda provincēs izdzīvoja kā dialekts.

Vēsturiskie darbi- latīņu literatūra ir saglabājusies pateicoties mūkiem, kuri tos vāca un pārrakstīja. Kā arī Romas likumi pārdzīvoja impērijas sabrukumu, jo tie tika pārrakstīti.

Romas likumdošana- 450. g. p.m.ē. tika pierakstīti, apkopoti Romas likumi. Lai tie tiktu labāk formulēti, romieši izveidoja komisiju un aizsūtīja to uz Grieķiju iepazīties ar grieķu likumiem. Savus likumus romieši iegravēja uz 12 vara plāksnēm, kuras novietoja Romas forumā. 390. g. p.m.ē. gallu uzbrukuma laikā vara plāksnes tika iznīcinātas. Likumu tekstu atjaunoja pēc fragmentiem, vēlāku autoru ziņām. Divpadsmit plākšņu likumos bija uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi un par tiem paredzētie sodi.

Celtniecības saistviela- romieši izgudroja tā saukto romiešu betonu, kas sastāvēja no kaļķiem un smiltīm. Tas saturēja kopā akmeņus un ķieģeļus un ļāva izbūvēt lielākas un stabilākas ēkas.

Ansambļi-

Inženierzinības-

Filozofija-

Astroloģija- astrologi sāka interesēties par nākotnes paredzēšanu.

Medicīna- zinātne, kas rūpējas par cilvēka dvēseles un ķermeņa veselību. Ārstus uzskatīja par gaismas un veselības nesējiem.

Alķīmija- mēģinājums tuvināt pilnībai un devišķot dabas elementus. Alķīmiju traktē kā "zelta iegūšanas mākslu". Alķīmijas ierosināta, medicinā sāka meklēt līdzekli, kas ārstēs visas slimības- dzīvības eleksīru.

Universitāte kā izglītības iestāde- organizācijas ar savu pārvaldi. Apmācības veidi, lekcijas un disputi, notika latīņu valodā. Kā arī universitātes bibliotēkās un speciālās telpās pārrakstīja grāmatas.

Kristiešu augstskola- nodibināja Konstantinopolē, to sauca par auditoriju. Kristiešu augstskolā mācīja grieķu valodas gramatiku, retoriku, tiesības un filozofiju.

Algebra- zinātnieks Leons Matemātiķis radīja algebru, atklājot, ka mainīgus skaitļus aprēķinos var aizstāt ar burtiem

1452. g. uzsāka pirmās grāmatas iespiešanu. Tā bija bībele.

Iespiedprese- Maincas zeltkaļa Johana Gūtenberga izgudrojums 15. gs. vidū. Papīru Eiropa aizguva no arābiem 14.-15. gs. sākumā, uz tā pavairoja tekstus ar metāla vai koka spiedogu palīdzību, bet tā bija mazefektīva metode. Tādēļ Gūtenbergs izmantoja metālā atlietus burtus. 1450. g. Gūtenbergs iekārtoja spiestuvi ar 6 iespiedpresēm, tajā strādāja 6 burtliči.

Pirmais teleskops- itālietis Galileo Galilejs.

Pirmais dzīvsudraba barometrs- Toričelli.

Pateicoties jaunajām teksta pavairošanas iespējām, 15. gs. otrā pusē humānisma idejas sāka izplatīties ārpus Itālijas. Kopernika ideju attīstīja Džordano Bruno, kura uzskati bija pretrunā ar tā laika katoļu baznīcas uzskatiem.

Poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks savā grāmatā „Par debess sfēru griešanos” 1543. g. pirmais Eiropā pamatoja uzskatu, ka Zeme griežas ap sauli.

Sabiedrības kārtas:

Iedzīvotāji- sastāv no daudz etniskajām grupām. Valsts provinces apdzīvoja hazāri, franki, slāvi, grieķi armēņi, kā arī citas etniskās grupas. Bizantijas sabiedrība bija samērā izsmalcināta un izglītota, salīdzinot ar tā laikmeta pasauli.

Izglītība- valstij vienmēr bija pietiekami līdzekļi garīga un laicīga rakstura skolu, augstskolu izveidei un organizēšanai. Tās tika pārvaldītas centralizēti. Atsevišķas skolas bija veltītas tieši sieviešu izglītībai.

Bizantija kā valsts- Bizantijas impērija un Austrumromas impērija bija pēdējie nosaukumi Romas impērijai. Bizantija kļuva par faktisko Romas impērijas mantinieci. Galvaspilsēta- Konstantinopole, nevis Roma. Vidusjūra bija kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, pār kuru no Konstantinopoles valdīja Bizantijas imperators, Justiniāns I.

Valsts pārvalde- centralizēta. Augstākā vara piederēja imperatoram, kurš tika uzskatīts par dievišķu. Kopš Justiniāna I laika Bizantija attīstījās kā kristīga monarhija ar neierobežotu valdnieku varu un uz grieķu un austrumu tradīcijām balstītu garīgo un materiālo kultūru.

Bizantijas impērijā grieķu valoda bija saziņas valoda. Izglītība balstījās uz grieķu klasiskās literatūras studijām.

Hipodroms- katras pilsētas sabiedriskais centrs, kurā notika cīkstoņu cīņas, žonglieru, dejotāju un zvēru dresētāju priekšnesumi, zirgu skriešanās sacīkstes, un tika paziņoti politiskie jaunumi. Sacensības rīkoja organizācijas, kuru dalībnieki valkāja dažādas krāsas apģērbus, ar laiku tās sāka paust skatītāju politiskās intereses.

Reliģija- Bizantijas impērijā bija izteiktas viduslaiku kristīgās valsts iezīmes. Imperators Justiniāns I tika dievišķots un uzskatīts par Dieva vietnieku zemes virsū. Neierobežota kristīgā monarhija. Valdošā reliģija- pareizticība. Tika būvēti dievnami. Baznīca valstī veica sociālo darbu, piemēram, uzturēja patversmes vai dalīja maizi trūcīgajiem. Imperators lika slēgt grieķu filozofu skolas, lai zinātne attīstās tikai baznīcā.

Strādīga sabiedrība- jebkura darbība ģimenes, sabiedrības, valsts labā tika cildināta. Par darbu atzina arī garīgu nodarbošanos pārvaldē, likumdošanā, mākslā vai zinātnē. Fizisko darbu arvien retāk vērtēja kā pazemojumu.

Vīriešu un sieviešu loma sabiedrībā- notika pārmaiņas cilvēku saskarsmē mājās un sabiedrībā, jo tika nošķirtas darba vietas no dzīvesvietas. Vīrieši ģimenei iztiku pelnīja ārpus mājas, paplašinot sieviešu tiesības bērnu audzināšanā, nama pārvaldīšanā. Sievietēm bija liegta izglītība. Turīgās ģimenēs viņas mācījās pie mājskolotāja. Sabiedriski aktīvas sievietes bija retums.

Valsts pārvalde- Itālijā, renesances rašanās vietā, bija raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu piedalīšanās valsts pārvaldē. Kad republiku aizstāja monarhija, saglabājās uzskats, ka sabiedrībai ir tiesības vērtēt valdnieka politiku. Valdnieki algoja humānistus kā valsts sekretārus un padomniekus.

Reliģija- ticībai nesamazinājās loma sabiedrībā, vairums sadzīves paradumu, tradīciju palika tādas pašas. Reformācijas laikā tika pārtulkota Bībele, kas veicināja ticības izplatīšanos, kā arī Bībeles tulkojumi lika pamatu nacionālajai literatūrai.

Baznīcas reforma- reformācijas tendencēm bija jāpanāk atzīšana plašā un ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās, notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no dogmām. Atgūtā sabiedrības apziņas, domāšanas patstāvība, ir viens no galvenajiem renesanses ieguvumiem. Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.

Humānisms- uzskatu sistēma, kas centrēta uz cilvēku, tā vērtībām, prasībām utt., pretēji viduslaiku uzskatu sistēmai, kuras centrā bija Dievs.

Arhitektūra- celtnes būvēja dažādiem mērķiem:

1. tempļus- dievu pielūgšanai,

2. Kolizeju, cirku un termas- brīvā laika pavadīšanai,

3. daudzstāvu namus un villas- dzīvošanai. Izgudrojumi palīdzēja romiešiem attīstīt arhitektūru.

Akvedukts- arhitektūras celtņu tips. 16km augsta celtne, tā piegādāja Romai ūdeni no kalnu strautiem un upēm. Arkas- romiešu inženieriem sasniegums bija prasme veidot arkas. Kolizejs- vēsturē lielākais amfiteātris, tas tika uzbūvēts 10 gadu laikā un tas nosaukumu ieguva no valdnieka Nerona bronzas statujas. Amfiteātris bija romiešu celtniecības un tehnikas brīnums, kura arēnu bija iespējams piepildīt ar ūdeni un vērot jūras kaujas, galvenokārt tajā notika gladiatoru cīņas. Kolizeja telpas zem arēnas: arēna, zvēru eja, skatītāju tribīnes, paceļamās restes, pazemes līmenis

Oratormāksla- runāšanas māksla

Teātris- 1. gs. vidū p.m.ē. Romā uzcēla teātri 27 000 skatītāju. Uz skatuves aktieri spēlēja maskās. Sākumā aktieri bija tikai vīrieši, vēlāk izrādēs drīkstēja piedalīties arī sievietes. Labākās vietas pirmajās rindās tika rezervētas senatoriem.Pirmā drāma Romā tika uzvesta 240. g. p.m.ē. Sākumā izrādīja traģēdijas, bet vēlāk publika pieprasīja komēdijas.

Literatūra- poēzija ir saistītā valodā uzrakstītu daiļdarbu kopums.

Tēlniecība- reālistiska. Tajā atdarināja grieķu klasiskā perioda darbus, piešķirot skulptūrām cēlas pozas, saglabājot atbilstību realitātei. Cilnī, vienā no tēlniecības veidiem, iemūžināja valstij svarīgus notikumus. Cilņi klāja triumfa arkas, kolonnas, sarkofāgus, kuros apbedīja svarīgus romiešus.

Arhitektūra- romāņu un gotikas stili.

Arhitektūra- romieši ieviesa arkas un kupolus, kā arī viņi prata sastiprināt akmeņus un kieģuļs ar javu, ko izmantoja bizantiešu arhitekti. Justiniāna valdīšanas laikā Bizantijas arhitektūra, māksla piedzīvoja uzplaukumu, tika atjaunotas vai no jauna uzceltas 150 pilsētas. Visrosīgākā kultūras dzīve bija Konstantinopolē. Celtniecības un mākslas mērķis bija imperatora varas lieluma apliecināšana. Daudz līdzekļu tika ieguldīts baznīcu celtniecībā. Ievērojama ir Konstantinopoles Sv. Sofijas katedrāle. Apdarei izmantoja zeltu, sudrabu, ziloņkaulu un dārgakmeņus. Kad 1453. g. Konstantinapoli iekaroja turki, tā tika pārvērsta par musulmaņu mošeju. Gandrīz viss interjers ir gājis bojā.

Glezniecība- mākslas darbus bizantieši veltīja baznīcai. Baznīcas sienas viņi rotāja ar freskām, zīmējumiem uz slapja apmetuma, un mozaīkām.

Tēlniecība- attīstīta ļoti maz. To ļoti daudz izmantoja, lai veidotu nelielus mākslinieciskus reljefus tādos materiālos kā ziloņkauls, kuru galvenokārt izmantoja grāmatu vāku, relikviju saturošu lādžu un citu mazāka mēroga darbu dekorēšanai.

Literatūra- pievērsās cilvēka pārdzīvojumu, sadzīvisku situāciju un zemes daiļuma attēlojumam. Klasiskie autori:

Sabiedrībā liela daļa iedzīvotāju bija atkarīgi no valdnieka, un viņu statuss, tiesības bija stingri ierobežoti.

Vīriešu un sieviešu loma sabiedrībā- Vīrieši bija sabiedrības galvenie lēmēji, gan politiskajā, ekonomiskajā, gan arī sabiedriskajā dzīvē. Valdnieki, aristokrāti, tirgotāji un intelektuāļi bija pārsvarā vīrieši. Sievietes netika iesaistītas politiskajās lietās vai sabiedriskajās aktivitātēs, tomēr dažās situācijās tām bija iespēja ieņemt noteicošu lomu. Sievietēm bija iespēja iegūt izglītību un tās varēja strādāt par, piemēram, mūķenēm.

Valsts pārvalde- feodālisms, kad valsts tika sadalīta apgabalos feodos, kurus senjori (zemes īpašnieki) nodeva pārvaldē saviem vasaļiem, pretīm sagaidot uzticību un aizsardzību. Valstis bija sadrumstalotas sīkos valdījumos.

Centralizācija- pretēji feodālismam veicināja sabiedrības attīstību.

Monarhs- valdnieks, kas valda vienpersoniski un savu varu ir mantojis. Sauc dažādi par karali, imperatoru, ķeizaru.

Absolūtā monarhija- monarhija ar neierobežotu monarha varu, kurā valdniekam ir tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumus.

Parlamentārā monarhija- valdnieks pieņem lēmumus sadarbībā ar parlamentu.

Reliģija- Liela ietekme Romas katoļu baznīcai, taču reformācijā veidojās jaunas kristīgās konfesijas.

Izglītība- sistēmu attīstība un pieejamības paplašināšana, kas deva iespēju plašākai sabiedrības daļai iegūt izglītību un piekļūt zināšanām.

Merkantilisms- saimnieciska politika, kuras mērķis ir panākt bagātību uzkrāšanos valstī, attīstot ražošanu valsts ietvaros, ierobežojot preču ievešanu un algas, nodrošinot eksporta pārsvaru pār importu.

Manufaktūra- ražošanas uzņēmums, kur pastāv darba dalīšana, bet darbs tiek veikts ar rokām.

Fizika, astronomija- G.Galilejs un Ī.Ņūtons, izmantojot novatoriskas metodes un atklājot pamatlikumus.

Tehnoloģiskā jomā- industriālā revolūcija.

Filozofija- Tomass Hobss un Džons Lokijs ieguldījās politiskās teorijas attīstībā, diskutējot par valdības likumību, varas dalīšanu.

Mākslas stili:

Apgaismība pārņēma iepriekšējo gadsimtu humānisma atziņas, filozofijas un dabaszinātņu sasniegumus un iepazīstināja ar tiem plašāku sabiedrību, piešķīra tām garīgu spēku, kas tiecās pārveidot sabiedrību.

Brīvmūrnieku jeb masonu ložas- iekļāvās no dažādām kārtām nākusi sabiedrības elite.

Valsts pārvalde- likumdošanas vara tautai, izpildvara valdniekam, pilnīgi neatkarīga tiesu vara, jo tiesnešiem jāievēro vienīgi likums.

Visiem ir vienādas tiesības, neatkarīgi no rases, tautības, valodas vai reliģijas.

Visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu.

Reliģija- reliģiskas iecietības pasludināšana starp dažādām konfesijām., uzskatīja, ka baznīca no valsts ir jāšķir

Deisms- Dievs eksistē, viņš ir radījis pasauli, bet pēc cilvēku radīšanas vairs neiejaucas cilvēku dzīvē.

Izglītība- tika uzsvērta zinātnes, loģikas, kritiskās domāšanas un humānisma nozīme. Izglītības iestāžu sistēma pakāpeniski attīstījās. Sievietēm, kā arī daudzām etniskajām grupām bija ierobežojumi iegūt izglītību. Skolu daudzums atšķīrās no reģiona.

Mainījās uzskati par tautsaimniecību. Merkantilisms tika noraidīts.

Filozofi, kas bija apgaismotāji-

Angļu un holandiešu: Džons Loks, Tomass Hobs, Frāniss Bēkons

Franču: Šarlu Luiju de Monteskjē, Denī Didro, Voltēru, Žanu Žaku Ruso

Nozīmīgs zinātnes un izglītības centrs- universitāte Tērbatā (Tartu), ko zviedri dibināja 1632. gadā.

Ekonomiskais liberālisms- brīva tirdzniecība, amatniecību bez cunfšu ierobežojumiem, konkurence visās saimniekošanas jomās. 

Mūzika- jauni instrumenti: vijole un čells. Vijoļbūves meistari- Antonio Stradivāri un Gvarnēri.

Mākslas stili:

Būtisku pārmaiņu laikmets, ko lielā mērā ietekmēja industrializācija.

Jaunas šķiras sabiedrībā- parādījās industriālā buržuāzija un strādnieku šķira.

Iedzīvotāju ikdiena sarežģītos apstākļos – garas darba stundas, zemi ienākumi.

Urbanizācija- cilvēki masveidā pārcēlās uz pilsētām darba meklējumos rūpnīcās un darbnīcās.

Modernā ražošanas sistēma- katrs darbinieks specializējās konkrētā procesā.

Izglītība- kļuva pieejamāka, it īpaši vidusšķirai, kas arvien vairāk pieprasīja izglītoties, lai iekļautos darba tirgū.

Valsts pārvalde- pieauga vēlme uzlabot darba un dzīves apstākļus, sieviešu un strādnieku tiesību jautājumi. Demokrātijas idejas un nacionālisms kļuva arvien spēcīgāki.

Reliģija- jaunās reliģiskās grupas un konfesijas (piemēram, metodisti un baptisti) centās uzrunāt rūpniecisko pilsētu iedzīvotājus.

Mehanizācija- rūpnīcu darbības balstījās uz jauniem izgudrojumiem, piemēram, mehāniskajām mašīnām. Jaunas tehnoloģijas ļāva ātrāk transportēt preces.

Zinātne-

1. Darvina evolūcijas teorija (1859) "Sugu izcelšanās", kas mainīja izpratni par cilvēka izcelsmi.

2. Džonss Maksvels: elektromagnētiskā lauka teorija.

3. Dmitrijs Mendeļejevs: periodiskā elementu tabula.

4. Maikls Faradejs: elektromagnētiskā indukcija, pamats elektrības tehnoloģijai.

5. Lui Pastērs: mikroorganismu teorija, attīstīja vakcināciju. Ķirurģijā sāka izmantot anestēziju un antiseptiskos līdzekļus.

Filozofija-

Mākslas stili:

Mākslas virzieni:

Fovisms- raksturīgs tīru, košu krāsu pielietojums, krāsu kontrasti. Netiek izmantotas gaismēnas, netiek ievērota lineārā perspektīva. Reizēm attēlotie objekti tiek apvilkti ar tumšu kontūru.

Kubisms- formu ģeometrizācija, objekta attēlojums no dažādiem skatupunktiem vienlaicīgi, darbos izmanto dažādus materiālus- kolāžas tehnika.

Ekspresionisms- noliedz racionālo, uzsver izteiksmīgumu, attēlojot negatīvos pārdzīvojumus, izmanto līniju, formu deformāciju, krāsu plūsmas.

Futūrisms- jauna pasaule, kurā valdītu tehnika, ātrums un revolūcija. Attēloja objektu kustībā, mainot tā kontūras, kopaina tika saskaldīta, uzsvars likts uz ritmiem, krāsas un gaismas pretnostatījumiem.

Abstrakcionisms- uzsvērta līniju, krāsu, toņu nozīme, neatkarība no darba līdzības ar apkārtējo pasauli. Nav atpazīstams nekas no objektīvās pasaules, kas veido ikdienas dzīves vidi.

Dadaisms- jebkuriem līdzekļiem ir jāapgāž tradicionālie mīti par cilvēku, viss ir noved līdz absurdam, nekas nav svēts un neaizskarams.

Sirreālisms- raksturīga dažādu nereālu, fantastisku motīvu tēlošana literatūrā, tēlotājmākslā, kinomākslā.

Avangadra māksla: Popārts- sabiedrībā populāru cilvēku attēlošana, pieprasītu masu produkcijas preču attēlošana viegli uztveramā veidā, darbu pavairošana (tiražēšana).

Opārts- radītas optiskas ilūzijas, veidotas trīsdimensionālas kompozīcijas, radīts dziļuma efekts, figūru izmēru ilūzija. Efekti iegūti ar asu krāsu kontrastu, dažādu līniju biezumu.

Performance- mākslinieciski organizēts, relatīvi noslēgts process, akcija, skatītājus neiesaista.

Hepenings- publiski izspēlējama darbība, trūkst noteikta scenārija. Notikumu virzība atkarīga no skatītāju piedalīšanās.

Literatūra:

Filozofija:

Eksistenciālisms- cilvēka eksistences jēga, viņa attiecības ar dzīvi un nāvi, gribas brīvība.

Analītiskā filozofija- koncentrējas uz precīzu valodu, loģisku analīzi un argumentu skaidrību. Tā bieži cenšas risināt problēmas, izmantojot zinātnisku pieeju.

Edmunds Huserls- izveidoja fenomenoloģiju, uzskatot, ka lietas pastāv tikai kā fenomeni apziņā, nevis kā neatkarīgi objekti.

Martins Heidegers- iepazīstināja ar jēdzienu "klātbūtne".

Žans Pols Sartrs- formulēja ideju "eksistence ir pirms esences".

Zinātne:

Futūrisms- noliedza pagātnes kultūru, kustības un ātruma izpausmes, popularizēja urbānismu un tehniku.

1895.g. Vilhelms Rentgens atklāja rentgenstarojumu un ieteica tiem nosaukumu  X-stari.

1898.g. Marija un Pjērs Kirī atklāja jaunas radioaktīvas vielas- rādiju un poloniju.

1897.g. Džons Tomsons atklāja mazāku daļiņu par atomu un nosauca to par elektronu.

1905.g. fizikas teorija, kas nebija savienojama ar ierastajiem priekšstatiem par telpu un laiku- Einšteina relativitātes teorija.

Psiholoģijas virzieni:

Psihoanalīze- metode psihisku traucējumu ārstēšana, analizējot neapzinātās domas, izveidoja Z. Freids.

Biheiviorisms- ignorē apziņu, bet analizē reakciju uz ārējiem kairekļiem.

Geštaltpsiholoģija- virziens, kas psihisko parādību pētīšanā prasa ievērot veseluma principu

Elitārā- mākslinieki, akadēmiķi, aristokrāti (augstākā šķira)

Populārā- strādnieki, pilsētnieki, lauku iedzīvotāji (zemākā un vidējā šķira)

Robežu pārraušana starp augsto un zemo kultūru.

Izglītība- plašāk pieejama pilsētās. Uzsvērta zinātnes un tehnoloģiju nozīme, attīstījās augstākā izglītība, universitātes paplašināja programmas. Sievietēm kļuva pieejamāka izglītība.

Veidotas finansētas skolas, palielinājās obligātās izglītības ilgums, pieauga kritiskā domāšana un lasītprasmes līmenis, kas veicināja sabiedrības izglītotību.

Reliģija- zaudē ietekmi urbanizētajās sabiedrības daļās. Reliģija atdalīta no valsts un izglītības sistēmas. Jauni garīguma veidi. Reliģija saglabā ietekmi populārajā sabiedrības slānī. Ateisma propaganda, baznīcas tika slēgtas vai kontrolētas.

Valsts pārvalde- ekonomikas, veselības aprūpes regulācija. Radās nacionālās atmodas un neatkarības cīņas (īpaši koloniālajās valstīs).

Politisko režīmu popularizēšana- demokrātija totalitārisms, autoritārisms.