• Valsts: Krievija, galvenokārt pie Volgas upes, Uralos, Ziemeļkrievijā.

• Teritorija: Tundra un meža tundra.

• Cilvēku skaits: Aptuveni 50 000 Ņenču.

• Nodarbošanās: Ņenci tradicionāli nodarbojas ar ziemeļbriedu audzēšanu, medībām un zvejniecību.

• Ēdiens: Galvenie ēdieni ir gaļa (īpaši ziemeļbriedis un citas ziemeļu dzīvnieku gaļas), zivis un dažādi meža produkti, piemēram, ogas un sēnes.

• Mājoklis: Tradicionālās mājokļu formas ir jurtas – tās ir pārvietojamas teltis, kuras tiek izmantotas ziemā un vasarā.

• Tradicijas: Ņenciem ir bagāta mītoloģija, kas saistīta ar dabu, un viņu dzīve ir cieši saistīta ar dzīvnieku audzēšanu un migrāciju.

• Apģērbs: Ņenci tradicionāli valkā ādas apģērbus, kas tiek darināti no dzīvnieku ādas. Ziemā apģērbs ir īpaši siltīgs, ar dzīvnieku vilnas iekšējām oderēm.

Jukagiri galvenokārt dzīvo Krievijas Federācijas ziemeļaustrumos

2. Cilvēku skaits:

Mūsdienās jukagiru skaits ir ļoti neliels – aptuveni 1 600

3. Galvenās nodarbes

Medības (galvenokārt brieži, lāči, zaķi, putni),

Zvejniecība (laši, store, mencas),

4. Ēdiens:

Svaigas vai žāvētas zivis

Ziemeļbrieža un aļņa gaļa,

Savvaļas ogas un augu saknes,

Asins desas un vārīta zivs zupa.

5. Mājoklis:

Vasarā – vieglas teltis no ziemeļbriežu ādas vai koka karkasi ar brezentu, līdzīgas čukču un evenu jurtām.

Ziemā – zemē iedziļinātas mājas, pārklātas ar zemi un sūnām, lai aizsargātu no skarbā aukstuma.

6. Tradīcijas:

Jukagiriem ir bagāta mutvārdu kultūra – mīti, pasakas un leģendas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

7. Apģērbs:

Tradicionālais apģērbs ir izgatavots no ziemeļbriežu ādas un kažokādām.

Valsts: Krievija (Taimiras pussala)
Teritorija: Ziemeļu Sibīrija, Taimira pussala.
Cilvēku skaits: Aptuveni 30 000 cilvēku.
Nodarbošanās: Līdzīgi kā ņenci, nganasani ir galvenokārt nomadiski lopkopji, kas audzē ziemeļu alni. Viņiem ir arī izplatīta zvejošana.
Ēdiens: Gaļa, īpaši no ziemeļu dzīvniekiem, piemēram, ziemeļu alnim, kā arī zivis.
Mājoklis: Viņiem ir tradicionālas telts, ko sauc par "chum", līdzīgas ņeču teltēm.
Tradicijas: Viņiem ir izteikti šamanistiski rituāli, kas saistīti ar dabu un dzīvnieku garu pielūgšanu.
Apģērbs: Ādas un kažokādas apģērbi, kas palīdz izdzīvot aukstajā klimatā.

Valsts: Krievija (Čukotka)
Teritorija: Čukotka pussala, Kasjoha, Beringa jūras piekrastes apgabali.
Cilvēku skaits: Aptuveni 16 000 cilvēku.
Nodarbošanās: Čukči ir galvenokārt nomadiski lopkopji, audzē reindžus un medī, bet arī zvejo.
Ēdiens: Lielākoties sastāv no dzīvnieku gaļas, jūras zivīm un roņu gaļas.
Mājoklis: Viņi izmanto tradicionālos namiņus, kas izgatavoti no kauliem, ādas un kažokādām, īpaši dzīvotspējīgus vēsos apstākļos.
Tradicijas: Čukči ir izveidojuši dziļas saites ar dabu un dzīvniekiem. Viņiem ir izstrādāti tradicionāli rituāli un dejas.
Apģērbs: Čukču apģērbs galvenokārt ir izgatavots no dzīvnieku ādas un kažokādām, nodrošinot siltumu.

Mūsdienās sāmu skaits ir ap 80 000 – 100 000

Tradicionāli sāmi nodarbojās ar:

Ziemeļbriežu audzēšanu – viena no galvenajām nodarbēm, īpaši Norvēģijā un Zviedrijā,

Zvejniecību – galvenokārt piekrastēs un ezeros,

Sāmu virtuve ir vienkārša un balstīta uz vietējiem dabas resursiem:

Ziemeļbrieža gaļa – vārīta, kūpināta, kaltēta,

Zivis – lasis, forele, menca, siļķe,

Meža ogas – brūklenes, mellenes, lācenes,

Meža zvēru gaļa – aļņa, lāča un truša gaļa,

Tradicionālie sāmu mājokļi ir pielāgoti skarbajiem ziemeļu apstākļiem:

Lavvu – konusa veida telts no koka karkasa, pārklāta ar dzīvnieku ādu vai audumu (līdzīga indiāņu vigvamam),

Tradicionālais sāmu apģērbs ir gakti – krāsains tērps ar izšuvumiem un raksturīgām detaļām.

Vīriešu un sieviešu gakti atšķiras pēc krāsām un formām,

Inuītu valoda pieder eskimosu-aleutu valodu saimei. Tā ir sadalīta vairākos dialektos, kas tiek runāti dažādos reģionos. Piemēram:

Inuktituts (Kanādā),

Inuvialuktuns (Kanādas rietumos),

Kalaallisut (Grenlandē, oficiālā valoda),

Jupiku valodas (Aļaskā un Krievijā).

Inuīti dzīvo plašā teritorijā, kas ietver:

Aļasku (ASV),

Kanādu (īpaši Nunavutas, Ziemeļrietumu un Kvebekas ziemeļu teritorijas),

Grenlandi (Dānijas autonomā teritorija),

Inuītu kopējais skaits tiek lēsts apmēram 180 000 – 200 000, no kuriem

Tradicionāli inuīti nodarbojās ar:

Medībām – galvenie medījumi ir roņi, valzirgi, polārlāči, karibu (ziemeļbrieži), vaļi,

Zvejniecību – galvenokārt lasis, menca un citas jūras zivis,

Kažokzvēru slazdošanu – lapsas, vilki un citi dzīvnieki,

Ledus medībām ar suņu pajūgiem un kamanu suņiem,

Roku darinājumiem – kaula un raga grebumi, ādas apstrāde, kuģu un laivu izgatavošana.

Inuītu tradicionālā diēta ir pielāgota Arktikas videi un balstās uz dzīvnieku izcelsmes produktiem:

Roņu gaļa – viena no svarīgākajām pārtikas sastāvdaļām,

Valzirgu un vaļu gaļa un speķis (muktuk – vaļa āda ar taukiem),

Karibu un polārlāča gaļa,

Zivis – lasis, menca, paltuss,

Putnus un olas,

Inuītu mājokļi ir pielāgoti skarbajiem arktiskajiem apstākļiem:

Iglo – tradicionālas ziemas mājas, kas būvētas no sasaluša sniega blokiem (tiek izmantotas medību sezonās)

Inuītu tradicionālais apģērbs ir izgatavots no biezām dzīvnieku ādām, lai aizsargātu no aukstuma:

Parkas – mēteļi no roņu vai karibu ādām ar kapuci, kas izklāta ar polārlapsas vai vilka kažokādu,

Bikses un zābaki – bieži izgatavoti no roņu ādas,