Sabiedrības raksturojums

• Grieķu sabiedrība bija sadalīta pilsētvalstīs, piemēram, Atēnas un Sparta.

• Sabiedrības centrā bija brīvie pilsoņi; sievietes, vergi un ārvalstnieki bija ierobežotās tiesībās.

• Reliģija bija politeistiska – dievi kā Zevs, Atēna un Apollons spēlēja nozīmīgu lomu ikdienas dzīvē.

• Valsts sistēmas dažādība: Atēnas bija demokrātiska, Spartā – militāri orientēta oligarhija.

Intelektuālie sasniegumi

• Matemātikas attīstība (Pitagors, Eiklīds).

• Filozofijas pamatlicēji – Sokrats, Platons, Aristotelis.

• Astronomijas un medicīnas progresi (Hipokrāts, Aristarhs).

• Literatūra un dzeja – Homēra "Iliāda" un "Odiseja".

• Uzplaukst proporcijas un simetrija.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Attīstījās trīs stilu ordeni – dorskais, joniešu un korintiskais stils. Piemērs: Partenons Atēnās.

• Tēlniecība: Ideāla cilvēka ķermeņa attēlošana, piemēram, Mirona "Diskobols".

• Glezniecība un grafika: Sarkano un melno figūru keramika ar mitoloģiskām ainām.

• Teātris: Attīstījās traģēdija un komēdija, autori – Eshils, Sofokls, Aristofans.

Sabiedrības raksturojums

• Romas sabiedrība bija hierarhiska: pilsoņi, brīvie cilvēki, vergi.

• Valsts pārvalde attīstījās no monarhijas uz republiku un vēlāk impēriju, kuru koncentrēja imperātors.

• Reliģija sākotnēji bija politeistiska ar grieķu dievu pielūgsmi, vēlāk pieņēma kristietību.

• Romieši uzsvēra likumu un kārtību, izveidojot ietekmīgu juridisko sistēmu.

Intelektuālie sasniegumi

• Attīstīja inženierzinātnes, piemēram, ceļu attīstītāka veidošana.

• Romieši veido savas juridiskās tiesības

• Literatūra – Vergīlija "Eneīda"

• Arhitektūrā ieviesa betonu un kupolveidīgās konstrukcijas.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Amfiteātri (Kolizejs), triumfa arkas (Tita arka).

• Tēlniecība: Portretu reālisms – Cēzara statujas.

• Glezniecība un mozaīkas: Detalizētas freskas, parasti bija manāmas Pompeju villās.

• Teātris: Pielāgoja grieķu teātri, akcentējot izklaidi un lielāku auditoriju.

Piemērs: Kolizejs – Senās Romas arhitektūras piemērs.

Sabiedrības raksturojums

• Bizantijas impērija bija monarhija ar imperatoru kā centrālo varas figūru.

• Reliģija bija monoteistiska – kristietība, ar Pareizticīgo baznīcu kā dominējošo institūciju.

• Sabiedrība bija strukturēta stingrā hierarhijā: aristokrātija, amatpersonas, tirgotāji un zemnieki.

• Konstantinopole bija Bizantijas politiskais, kultūras un reliģiskais centrs.

Intelektuālie sasniegumi

• Zinātnes un filozofijas tradīcijas saglabāšana no antīkās Grieķijas.

• Bībeles tekstu pārstrāde.

• Bizantijas medicīna un dabaszinātnes balstījās antīkās zinātnes mantojumā.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Centrālā tipa baznīcas ar kupoliem (Sofijas katedrāle Konstantinopolē).

• Tēlniecība: Relatīvi ierobežota, biežāk izmantotas rotas baznīcām.

• Glezniecība un mozaīkas: Ikonu un mozaīku māksla ar reliģisku simbolismu un zelta fona izmantojumu.

• Mūzika: Sakrālās dziesmas un himnas, piemēram, akafisti.

• Literatūra: Hronikas, teoloģiskie traktāti un agiogrāfija (svēto dzīves apraksti).

Piemērs: Sofijas katedrāle Konstantinopolē – ar grandiozu kupolu un mozaīkām, kas simbolizē debesu sfēru.

Aizsākās miniatūras mākslas veids.

Sabiedrības raksturojums

• Renesanses laikā attīstījās humānisms – uzskats, kas uzsvēra cilvēka spējas un vērtību.

• Sabiedrībā pakāpeniski samazinājās baznīcas ietekme.

• Dominē aristokrātija, bet pieauga bagāto tirgotāju nozīme.

• Lielpilsētas, piemēram, Florence, Venēcija un Roma, kļuva par kultūras un intelektuālās darbības centriem.

Intelektuālie sasniegumi

• Atjaunoja interesi par antīkās Grieķijas un Romas filozofiju, literatūru un mākslu.

• Progresēja zinātne, piemēram, Leonardo da Vinči izpēte (anatomija, mehānika).

• Astronomijā Nikolajs Koperniks izvirzīja heliocentrisko teoriju.

• Izveidojās drukāšanas prese, veicinot zināšanu izplatīšanu.

• Literatūrā parādījās laikmetīgi darbi, piemēram, Šekspīrs.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Renesanses stilam raksturīga harmonija, simetrija un proporcijas.

• Tēlniecība: Reālistiska cilvēka ķermeņa atveide (Mikelandželo – "Dāvids").

• Glezniecība: Perspektīvas un dabiskuma izmantošana (Leonardo da Vinči – "Mona Liza", Rafaēls – "Atenas skola").

• Mūzika: Polifonijas attīstība, komponisti, piemēram, Džovanni Palestrina.

• Teātris: Izaugsme laikmetīgajā dramaturģijā (Šekspīra darbi).

Piemērs: Mikelandželo "Dāvids" – ideāls renesanses tēlniecības paraugs ar uzsvaru uz cilvēka ķermeņa proporcijām un izteiksmīgumu.

Klāt nāk grafika, kā mākslas veids.

Sabiedrības raksturojums

• Sabiedrība bija strukturēta feodālā hierarhijā: karalis, muižnieki, bruņinieki, zemnieki.

• Baznīca bija centrālais sabiedrības elements, ietekmējot gan politiku, gan ikdienas dzīvi.

• Reliģija bija monoteistiska, kristietība dominēja.

• Pilsētas un universitātes kļuva par kultūras un ekonomikas centriem.

Intelektuālie sasniegumi

• Universitāšu izveide (Oksforda, Sorbona), veicinot izglītības attīstību.

• Teoloģijas un filozofijas uzzināšana

• Gotikas arhitektūra un inženierzinātnes, piemēram, krusta velves un augstie torņi.

• Literatūra – episkie dzejojumi, piemēram, "Dziesma par Rolandu", un agrīnā romantika.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Gotiskie katedrāļu stili (Parīzes Dievmātes katedrāle).

• Tēlniecība: Reliģiski tēli un portāli katedrālēs.

• Glezniecība un grafika: Bībeles sižeti vitrāžās un manuskriptos..

• Mūzika: Gregoriskie dziedājumi

• Teātris: Reliģiskas mistērijas un morāles lugas, uzvedumi svētku laikā.

Piemērs: Parīzes Dievmātes katedrāle – gotiskās arhitektūras piemērs ar augstiem torņiem, vitrāžām un detalizētiem akmens rotājumiem.

Mākslas novirziens - manierisms.

• Sabiedrība joprojām bija stipri hierarhiska ar aristokrātiju, garīdzniecību, un zemākiem tautas slāņiem.

• Vara bija koncentrēta monarha rokās – valdnieks valdīja bez parlamenta kontroles (piemēram, Francijā – Luijs XIV).

• Galmu kultūra uzsvēra greznību, etiķeti un pakļautību karalim

• Uzskatīja, ka valdnieks valda pēc Dieva gribas.

Intelektuālie sasniegumi

• Izglītība bija pieejama galvenokārt augstākā statusa iedzīvotājiem

• Baznīcai bija liela ietekme uz domāšanu un kultūru.

• Pamazām sāka parādīties interese par pieredzes nozīmi.

• Valsts izmantoja mākslu un arhitektūru, lai demonstrētu varu un kārtību.

Mākslas jomas

• Arhitektūra: Baroka stils – greznas celtnes, kurās izpaudās valdnieka vara (Versaļas pils).

• Glezniecība: Dramatiskas, dinamiskas gleznas ar simbolisku un reliģisku saturu (Rubenss, Velaskess).

• Mūzika: Baroka mūzika – greznība, emocionalitāte un tehniska sarežģītība (Bahs, Hendelis).

• Teātris: Lielu popularitāti ieguva klasicisma dramaturģija ar stingrām formām un vēstījumiem (Rasins, Kornējs).

Piemērs: Versaļas pils – Franču absolūtisma simbols, kas atspoguļo monarha varenību, greznību un kontroles ideju.

Absolūtisma laikmetā galvenais mākslas virziens bija baroks.

• Apgaismība akcentēja saprātu, zinātni un cilvēka brīvību kā sabiedrības attīstības pamatu.

• Kritizēja absolūtismu, baznīcas varu un sociālo netaisnību.

• Sabiedrībā pieauga buržuāzijas ietekme, kura vēlējās vairāk tiesību un izglītības.

• Tika veidotas jaunas idejas par valsts iekārtu.

Intelektuālie sasniegumi

• Filozofi kā Volters, Diderots, Ruso un Monteskjē rosināja diskusijas par cilvēktiesībām, reliģijas brīvību, izglītību un likumu varu.

• Tika izdota “Lielā enciklopēdija” – plašs zināšanu krājums, kas apvienoja Apgaismības domas.

• Zinātne attīstījās strauji – eksperimenti, novērojumi, dabas likumu izpēte (Ņūtons, Linnejs).

• Uzsvēra izglītības nozīmi – sabiedrība kļuva izglītotāka un pieauga lasītprasme.

Mākslas jomas

• Arhitektūra un māksla pārgāja no baroka greznības uz klasicismu – vienkāršība, līdzsvars, iedvesma no Senās Grieķijas un Romas.

• Literatūra kļuva filozofiska, satīriska un kritiska (piemēram, Voltēra "Kandids").

• Mūzika attīstījās klasiskajā stilā – skaidras formas, harmonija (Mocarts, Haidns).

• Teātris pievērsās cilvēku raksturiem, sabiedrības problēmu atspoguļošanai (Diderots, Bomonas un Merkjē).

Piemērs:
“Lielā enciklopēdija” – simbols Apgaismības idejām, kas veicināja sabiedrības zināšanu un domu brīvību.

Šo mēdz saukt par attīstības un pārmaiņu laikmetu.

Cilvēks
19. gadsimta industrializācijas laikmetā cilvēks tika uztverts kā radoša, domājoša un saprātīga būtne. Sabiedrībā valdīja pārliecība, ka cilvēka spējas, īpaši izglītība, zinātnes atklājumi un tehnoloģiskie risinājumi var uzlabot dzīves kvalitāti un virzīt progresu. Cilvēks sāka ticēt, ka spēj pats kontrolēt un veidot savu nākotni, nevis paļauties uz tradicionālajiem priekšstatiem vai likteņa noteiktību.

Sabiedrība
Sabiedrība piedzīvoja straujas pārmaiņas: no pārsvarā lauksaimnieciskas dzīves tā pakāpeniski kļuva par industriālu. Daudzi cilvēki pārcēlās uz pilsētām, kur attīstījās rūpnīcas un manufaktūras. Šo pārmaiņu rezultātā radās jaunas sociālās šķiras, turīgā buržuāzija un strādnieku šķira jeb proletariāts. Pieauga izglītības un zinātnes nozīme, tomēr pastiprinājās arī sociālā nevienlīdzība. Tas veicināja strādnieku kustību un arodbiedrību izveidi, kas iestājās par taisnīgākiem darba apstākļiem, algām un tiesībām.

Valsts
19. gadsimts bija valstu modernizācijas laikmets. Daudzviet tika pieņemtas konstitūcijas, kuru mērķis bija sakārtot valsts pārvaldi un paplašināt pilsoņu tiesības. Demokrātijas idejas kļuva arvien izplatītākas, un sabiedrībā pieauga nacionālā pašapziņa. Industrializācija būtiski stiprināja valstu ekonomisko jaudu, armijas un politisko ietekmi, kas ļāva tām aktīvi piedalīties starptautiskajos procesos un konkurēt pasaules tirgū.

Reliģija
Lai arī kristietība joprojām bija dominējošā reliģija, sabiedrībā aizvien vairāk izplatījās racionālisma, zinātniskās domāšanas un sekulārisma idejas. Cilvēki aktīvāk izvērtēja baznīcas autoritāti un tās lomu ikdienas dzīvē. Interese par zinātni un filozofiju pieauga, jo tās piedāvāja skaidrojumus pasaules norisēm, kas nebija balstīti reliģiskās dogmās. Šīs pārmaiņas iezīmēja pakāpenisku pāreju uz modernāku un sekulārāku sabiedrības modeli.

Intelektuālie sasniegumi

1)Tehnoloģiju attīstība — tvaika mašīna, dzelzceļš, telegrāfs, elektrība un fotogrāfija būtiski pārveidoja ikdienas dzīvi un ražošanu.

2)Čārlzs Darvins, publicējot darbu “Sugu izcelšanās” (1859), izvirzīja evolūcijas teoriju, kas mainīja priekšstatus par cilvēka un dzīvās dabas izcelsmi.

3)Dmitrijs Mendeļejevs izstrādāja ķīmisko elementu periodisko tabulu.

4)Luija Pastēra pētījumi par mikroorganismiem un vakcināciju lika pamatus mikrobioloģijai un slimību profilaksei.

5)Marksisma idejas, ko attīstīja Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, pievērsās sociālajai nevienlīdzībai un rosināja diskusijas par sabiedrības pārveidi.

6)Izglītības sistēmas paplašināšanās un obligātās pamatizglītības ieviešana paaugstināja sabiedrības zināšanu līmeni un veicināja zinātnes progresu.

7)Sieviešu tiesību un cilvēktiesību kustības sekmēja izpratni par vienlīdzību un sociālo atbildību.

8)Pilsētu straujā izaugsme un industrializācija veicināja interesi par inženierzinātnēm, arhitektūru un zināšanu praktisku izmantošanu.

Māksla

19. gadsimta straujās industrializācijas un tehnoloģiju attīstības apstākļos māksla kļuva par būtisku līdzekli, ar kura palīdzību cilvēki centās saprast un izjust notiekošās pārmaiņas. Tā atklāja gan emocionālos pārdzīvojumus, gan sociālās pretrunas, vienlaikus meklējot harmoniju starp cilvēku un moderno, arvien mehāniskāko pasauli.

Romantisms (18. gs. beigas – 19. gs. vidus)

Romantisms pievērsās jūtām, iztēlei un cilvēka garīgajai pasaulei. Tas nostājās pret industriālā laikmeta aukstajiem mehānismiem, uzsverot brīvību, dabas spēku nozīmi. Romantiķi centās parādīt cilvēka dziļākās emocijas, sapņus un kaislības, bieži izmantojot dramatisku gaisotni un ekspresīvus tēlus.
Pazīstami mākslinieki: Kaspars Dāvids Frīdrihs, Ežens Delakruā, Dž. M. V. Tērners.

Reālisms (19. gs. vidus)

Reālisti uzskatīja, ka mākslai jāataino īstā dzīve – tāda, kādu to redz vienkāršie cilvēki. Viņi pievērsās strādnieku un zemnieku ikdienai, sociālajām problēmām un sabiedrības nevienlīdzībai. Šī virziena mākslinieki atteicās no idealizētiem, romantiskiem attēlojumiem un centās attēlot realitāti objektīvi un godīgi.
Pazīstami mākslinieki: Gistavs Kurbe, Onorē Domjē, Žans Fransuā Milē.

Impresionisms (19. gs. beigas)

Impresionisms radās kā vēlme fiksēt īslaicīgo — mirkļa noskaņu, gaismas maiņu un kustību. Mākslinieki bieži strādāja dabā, izmantojot spilgtas krāsas, ātrus, īsus otas triepienus un vieglu kompozīciju. Viņi centās radīt dzīvu, kustīgu iespaidu, atainojot to, ko acs uztver vienā acumirkli.
Pazīstami mākslinieki: Klods Monē, Ogists Renuārs, Edgars Degā.

Postimpresionisms (19. gs. beigas – 20. gs. sākums)

Postimpresionisti turpināja impresionistu sasniegumus, bet pievienoja tiem personisku skatījumu, dziļāku emocionālo saturu un simboliskus elementus. Viņi izmantoja spēcīgas krāsas, dinamiskas formas un individuālus stilus, lai izceltu savu pasaules izjūtu. Šajā virzienā radās gan ekspresīva, gan dekoratīva un strukturēta glezniecība.
Pazīstami mākslinieki: Vinsents van Gogs, Pols Gogēns, Pols Sezans.

Jūgendstils (ap 1900. gadu)

Jūgendstils pārstāvēja centienus atjaunot mākslā skaistumu un dabiskumu, kas bija zudis industrializācijas ietekmē. Tas balstījās plūstošās līnijās, augu motīvos un eleganti dekoratīvā formu valodā. Jūgendstils aptvēra gan glezniecību, gan arhitektūru, mēbeles un lietišķo mākslu, radot vienotu estētiku.
Pazīstami mākslinieki un arhitekti: Antonī Gaudi, Eižens Laube.

Simbolisms (19. gs. beigas)

Simbolisti pievērsās cilvēka iekšējai pasaulei — sapņiem, mistikai, garīgumam un fantāzijai. Viņu darbos parādās tēli un simboli, kas atklāj dvēseles noslēpumus un emocionālās sajūtas. Simbolisms bieži radās kā protests pret materiālismu un racionālismu, ko nesa industrializētā sabiedrība.
Pazīstami mākslinieki: Gustavs Moro, Odilons Redons.

Cilvēks
Modernisma laikmetā cilvēks kļuva individuālāks un iekšēji sarežģītāks, arvien lielāku uzmanību pievēršot savām emocijām, domām un psiholoģijai. Viņš sāka apšaubīt tradicionālās vērtības un meklēt jaunu dzīves jēgu pasaulē, kas strauji mainījās tehnoloģiju attīstības un sabiedrības pārmaiņu ietekmē. Cilvēks vairs netika uztverts tikai kā sabiedrības daļiņa, bet kā radoša, domājoša un neatkarīga personība, kurai bija tiesības noteikt savu likteni un izprast sevi.

Sabiedrība
Modernisma laikā sabiedrība piedzīvoja lielas pārmaiņas: industrializācija, urbanizācija un tehnoloģiskais progress ieviesa jaunu dzīves ritmu, ātrumu un spriedzi. Pilsētas kļuva par kultūras, mākslas, literatūras un zinātnes centriem, tomēr vienlaikus pieauga atsvešinātība un garīgā vientulība. Mainījās sociālā struktūra, radās jauni sabiedrības slāņi, un vērtību sistēma kļuva elastīgāka, bieži veicinot individuālisma un personīgās brīvības uzsvēršanu.

Valsts
20. gadsimtā valsts nostiprinājās kā spēcīgs politisks un organizatorisks spēks, kas centās risināt industrializācijas, kara un sociālo problēmu radītos izaicinājumus. Parādījās jauni politiskie virzieni – demokrātija, sociālisms, komunisms –, kā arī totalitārisma formas, kas atspoguļoja cilvēku vēlmi pēc kārtības un stabilitātes pasaulē, kurā notika nepārtrauktas pārmaiņas. Valsts arvien aktīvāk iesaistījās ekonomikas regulēšanā un sabiedrības dzīves uzlabošanā, mēģinot nodrošināt drošību un sociālo taisnīgumu.

Reliģija
Modernisma laikmetā sabiedrība arvien vairāk attālinājās no tradicionālajām reliģiskajām dogmām. Cilvēki sāka paļauties uz zinātni, filozofiju un psiholoģiju, lai izprastu pasauli un savu vietu tajā. Attīstījās racionāla un laicīga domāšana, kur galvenais bija cilvēka prāts, personīgā pieredze un iekšējā patiesība, nevis institucionāla ticība. Šī tendence veicināja individuālo brīvību un kritisko domāšanu, kā arī jaunu pasaules uztveres modeļu rašanos.

Cilvēks
19. gadsimta laikmetā cilvēks tika uztverts kā radoša, domājoša un saprātīga būtne. Sabiedrībā valdīja pārliecība, ka cilvēka spējas – īpaši izglītība, zinātnes atklājumi un tehnoloģiskie risinājumi – var uzlabot dzīves kvalitāti un virzīt progresu. Cilvēks sāka ticēt, ka spēj pats kontrolēt un veidot savu nākotni, nevis paļauties uz tradicionālajiem priekšstatiem vai likteņa noteiktību.

Sabiedrība
Sabiedrība piedzīvoja straujas pārmaiņas: no pārsvarā lauksaimnieciskas dzīves tā pakāpeniski kļuva par industriālu. Daudzi cilvēki pārcēlās uz pilsētām, kur attīstījās rūpnīcas un manufaktūras. Šo pārmaiņu rezultātā radās jaunas sociālās šķiras – turīgā buržuāzija un strādnieku šķira jeb proletariāts. Pieauga izglītības un zinātnes nozīme, tomēr pastiprinājās arī sociālā nevienlīdzība. Tas veicināja strādnieku kustību un arodbiedrību izveidi, kas iestājās par taisnīgākiem darba apstākļiem, algām un tiesībām.

Valsts
19. gadsimts bija valstu modernizācijas laikmets. Daudzviet tika pieņemtas konstitūcijas, kuru mērķis bija sakārtot valsts pārvaldi un paplašināt pilsoņu tiesības. Demokrātijas idejas kļuva arvien izplatītākas, un sabiedrībā pieauga nacionālā pašapziņa. Industrializācija būtiski stiprināja valstu ekonomisko jaudu, armijas un politisko ietekmi, kas ļāva tām aktīvi piedalīties starptautiskajos procesos un konkurēt pasaules tirgū.

Reliģija
Lai arī kristietība joprojām bija dominējošā reliģija, sabiedrībā aizvien vairāk izplatījās racionālisma, zinātniskās domāšanas un sekulārisma idejas. Cilvēki aktīvāk izvērtēja baznīcas autoritāti un tās lomu ikdienas dzīvē. Interese par zinātni un filozofiju pieauga, jo tās piedāvāja skaidrojumus pasaules norisēm, kas nebija balstīti reliģiskās dogmās. Šīs pārmaiņas iezīmēja pakāpenisku pāreju uz modernāku un sekulārāku sabiedrības modeli.

Intelektuālie sasniegumi

• Tehnoloģiju attīstība — tvaika mašīna, dzelzceļš, telegrāfs, elektrība un fotogrāfija būtiski pārveidoja ikdienas dzīvi un ražošanu.

• Čārlzs Darvins, publicējot darbu “Sugu izcelšanās” (1859), izvirzīja evolūcijas teoriju, kas mainīja priekšstatus par cilvēka un dzīvās dabas izcelsmi.

• Dmitrijs Mendeļejevs izstrādāja ķīmisko elementu periodisko tabulu.

• Luija Pastēra pētījumi par mikroorganismiem un vakcināciju lika pamatus mikrobioloģijai un slimību profilaksei.

• Marksisma idejas, ko attīstīja Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, pievērsās sociālajai nevienlīdzībai un rosināja diskusijas par sabiedrības pārveidi.

• Izglītības sistēmas paplašināšanās un obligātās pamatizglītības ieviešana paaugstināja sabiedrības zināšanu līmeni un veicināja zinātnes progresu.

• Sieviešu tiesību un cilvēktiesību kustības sekmēja izpratni par vienlīdzību un sociālo atbildību.

• Pilsētu straujā izaugsme un industrializācija veicināja interesi par inženierzinātnēm, arhitektūru un zināšanu izmantošanu praktiski.

Māksla

19. gadsimta laikā māksla kļuva par sabiedrības reakciju uz straujajām pārmaiņām – tā atspoguļoja cilvēku emocijas, sociālās problēmas un vēlmi saglabāt skaistumu modernajā pasaulē.

Romantisms (18. gs. beigas – 19. gs. vidus)
Uzsvēra jūtas, brīvību un dabas varenību, pretstatot tās industriālajai videi.
Pazīstami mākslinieki: Frīdrihs, Delakruā, Tērners.

Reālisms (19. gs. vidus)
Attēloja ikdienas dzīvi un sociālās nevienlīdzības realitāti bez idealizēšanas.
Pazīstami mākslinieki: Kurbe, Domjē, Milē.

Impresionisms (19. gs. beigas)
Pievērsās gaismas, kustības un mirkļa noskaņas tveršanai ar spilgtām krāsām un ātriem triepieniem.
Pazīstami mākslinieki: Monē, Renuārs, Degā.

Postimpresionisms (19. gs. beigas – 20. gs. sākums)
Ieviesa personisku, emocionāli dziļāku skatījumu, izmantojot spēcīgas krāsas un simboliku.
Pazīstami mākslinieki: van Gogs, Gogēns, Sezans.

Jūgendstils (ap 1900)
Pretstatā industrializācijai atgriezās pie dabiskām, plūstošām formām un dekoratīva skaistuma.
Pazīstami mākslinieki un arhitekti: Gaudi, Laube.

Simbolisms (19. gs. beigas)
Pētīja dvēseles pasauli, sapņus un mistiku, izmantojot poētiskus, simboliskus tēlus.
Pazīstami mākslinieki: Moro, Redons.

Cilvēks
Modernisma laikmetā cilvēks kļuva daudz individualizētāks un psiholoģiski dziļāks. Viņš arvien vairāk pievērsās savām jūtām, domām un iekšējai pasaulei, vienlaikus kritiski izvērtējot ierastās vērtības. Strauji mainīgā sabiedrība un tehnoloģiju attīstība rosināja cilvēku meklēt jaunus orientierus un dzīves jēgu. Cilvēku sāka skatīt nevis kā vienkāršu sabiedrības sastāvdaļu, bet kā neatkarīgu, radošu un domājošu personību.

Sabiedrība
Šajā laikā sabiedrība strauji pārvērtās: industrializācija un urbanizācija ieviesa jaunu dzīves tempu un sociālo dinamiku. Pilsētas izauga par svarīgiem kultūras un ekonomikas centriem, kur veidojās jaunas idejas un intelektuālas kustības. Taču vienlaikus pieauga atsvešinātība, garīgā izolētība un sociālā spriedze. Sabiedrības struktūra mainījās, radot jaunus sociālos slāņus un transformējot tradicionālās vērtības.

Valsts
20. gadsimtā valsts kļuva par ietekmīgu politisko un organizatorisko spēku, kas centās pielāgoties industrializācijas, karu un sociālo konfliktu radītajiem sarežģījumiem. Attīstījās dažādas politiskās sistēmas – demokrātiskās un sociālistiskās idejas, kā arī autoritāras un totalitāras kustības. Tās atspoguļoja sabiedrības vēlmi rast stabilitāti pasaulē, kur nepārtraukti notika pārmaiņas.

Reliģija
Modernisma laikā cilvēki sāka attālināties no tradicionālajām reliģijas normām, meklējot pasaules skaidrojumu zinātnē, filozofijā un psiholoģijā. Risinoties laicīgai un racionālai domāšanai, sabiedrība arvien vairāk paļāvās uz saprātu un individuālo pieredzi, nevis reliģiskām autoritātēm.

Intelektuālie sasniegumi

• Einšteins izstrādāja relativitātes teoriju, kas radikāli mainīja priekšstatus par telpu, laiku un Visuma darbību.

• Kvantu mehānikas attīstība pavēra jaunu skatījumu uz vielas un enerģijas uzvedību mikropasaulē.

• Zigmunds Freids izveidoja teoriju par cilvēka psihi un zemapziņu, būtiski ietekmējot psiholoģijas virzienu.

• Impresionisms un kubisms mākslā ieviesa jaunus izteiksmes līdzekļus, uzsverot subjektīvu uztveri, gaismas efektus un formu pārveidi.

• Rakstnieki Džeimss Džoiss un Virdžīnija Vulfa sāka izmantot apziņas plūsmas tehniku, atklājot cilvēka domāšanas procesu no iekšpuses.

Māksla

Modernisma laikmets ienesa jaunu domāšanu visās mākslas jomās.

1)Arhitektūrā izplatījās funkcionālisms, kas balstījās vienkāršās, tīrās formās un praktiskumā. Tā pārstāvji, piemēram, Le Korbizjē un Frenks Loids Raits, radīja ēkas, kas atspoguļoja modernās sabiedrības vajadzības un dzīvesveidu.

2)Tēlniecībā arvien biežāk tika izmantotas abstraktas un ģeometriskas līnijas — Rodēna idejas un vēlāk Pikaso eksperimenti ieviesa pavisam jaunus izteiksmes līdzekļus. 3)Glezniecībā lielas pārmaiņas nesa kubisms, ko radīja Pikaso un Brāks, piedāvājot fragmentētu, abstrahētu objektu attēlojumu un jaunas skatpunkta interpretācijas.

4)Teātrī un literatūrā nostiprinājās modernisma eksperimenti, piemēram, absurda teātra pieeja un neierastas rakstības formas, kas lauza tradicionālos naratīvus un uztveres modeļus.

Modernisma laikmets veidojās strauju pārmaiņu laikā – industrializācija, urbanizācija, zinātnes attīstība un kari būtiski mainīja cilvēku dzīvi.

• Sabiedrība kļuva modernāka un tehnoloģiski attīstītāka.

• Cilvēki pārcēlās uz pilsētām, attīstījās rūpniecība un transports.

• Parādījās masu kultūra – kino, prese, reklāma.

• Pēc Pirmā pasaules kara sabiedrībā valdīja nedrošība, vilšanās un vēlme meklēt jaunas vērtības.

• Reliģijas ietekme sabiedrībā samazinājās, pieauga interese par psiholoģiju, indivīda iekšējo pasauli un brīvību.

• Valstīs nostiprinājās demokrātija, bet dažviet arī totalitārie režīmi.

  
  

Intelektuālie sasniegumi

Modernisma laikmetā notika nozīmīgi zinātnes un domas attīstības sasniegumi.

• Alberts Einsteins izveidoja relativitātes teoriju.

• Sigmunds Freuds attīstīja psihoanalīzi un pētīja cilvēka zemapziņu.

• Attīstījās medicīna, ķīmija, aviācija un elektrība.

• Tika izgudrots radio, kino un televīzijas pirmsākumi.

Kultūra un literatūra

• Rakstnieki pievērsās cilvēka emocijām, vientulībai un apziņai.

• Tika lauzti tradicionālie mākslas un literatūras noteikumi.

• Attīstījās avangarda idejas.

  
  

Mākslas jomas

Arhitektūra

Modernisma arhitektūra bija vienkārša, funkcionāla un bez liekiem rotājumiem.

• ģeometriskas formas;

• stikls, tērauds, betons;

• funkcionalitāte svarīgāka par dekorācijām.

Nozīmīgs arhitekts: Le Corbusier

Tēlniecība

• Mākslinieki eksperimentēja ar formām un materiāliem.

• Darbi kļuva abstrakti un simboliski.

Nozīmīgs tēlnieks: Constantin Brâncuși

Glezniecība un grafika

• atteikšanās no realitātes precīzas attēlošanas;

• spilgtas emocijas;

• abstrakcija un eksperimenti.

Mākslas stili modernismā:

• Impresionisms

• Ekspresionisms

• Kubisms

• Sirreālisms

• Futūrisms

• Dadaisms

• Abstrakcionisms

Slaveni mākslinieki: Pablo Picasso, Salvador Dalí, Wassily Kandinsky

Teātris un kino

• Attīstījās moderns teātris un kino māksla.

• Kino kļuva par populāru masu izklaidi.

• Tika izmantoti jauni vizuālie efekti un psiholoģiski tēli.

Nozīmīga personība: Charlie Chaplin

Modernisma laikmeta atpazīstamības simboli / attēli

Raksturīgie simboli:

• debesskrāpji;

• radio;

• automobiļi;

• vilcieni;

• lidmašīnas;

• abstraktā māksla;

• kino;

• elektriskās pilsētas.

Modernisms bija kultūras laikmets, kurā cilvēki atteicās no vecajām tradīcijām un meklēja jaunus izteiksmes veidus mākslā, literatūrā, arhitektūrā un zinātnē. Tas ieviesa inovācijas, eksperimentus un jaunu skatījumu uz cilvēku un pasauli.