1. Sabiedrības raksturojums:

   • Cilvēks un sabiedrība: Senajā Grieķijā sievietēm nebija pilnīgi nekādu tiesību, un tika ļoti negatīvi skatīts uz fizisko darbu, ko galvenokārt veica vergi. Sabiedriskajā dzīvē svarīgu vietu ieņēma dažādi pasākumi un sporta sacensības, tostarp Olimpiskās spēles, kas bija pazīstamas gan kā atpūtas, gan sporta notikumi. Tāpat būtiska loma bija teātrim, debatēm un filozofiskajām diskusijām, kas veidoja grieķu kultūras pamatus. Dažas polisas, piemēram, Atēnas, ieviesa demokrātisku pārvaldes sistēmu, kurā pilsoņiem bija tiesības piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā.

   • Valsts: Grieķija bija sadalīta polisās — neatkarīgās pilsētvalstīs, katrai ar savu politisko un kultūras struktūru. Šīs polisas varēja būt dažādas pārvaldes formas: demokrātiskas, oligarhiskas vai tirāniskas.

   • Reliģija: Grieķu politeisms balstījās uz dievu un dieviešu panteonu, kur katram dievam bija specifiska loma un pielūgsmes tradīcija. Reliģiskās ceremonijas un rituāli bija nozīmīgs sabiedrisks pasākums, kas spēlēja svarīgu lomu grieķu ikdienas dzīvē.

   
   

Senajā Romā bija stingra sociālā hierarhija, kurā cilvēki tika iedalīti dažādās klasēs atkarībā no viņu sociālā statusa un bagātības.

Agrīnā romiešu sabiedrība bija galvenokārt zemkopju sabiedrība, kurā valdīja neliels dižciltīgo slānis – patricieši, kuri savu piederību pie šīs klases mantoja ģimenē no tēva, un kuru ciltskoku bieži vien rotāja leģendas.

Lielāko iedzīvotāju daļu veidoja plebeji – brīvi, bet nedižciltīgi cilvēki, galvenokārt zemnieki. Starp plebejiem bija gan vidēji pārtikuši, gan bagāti zemnieki.

Sākotnēji plebejiem nebija politisku tiesību, un viņiem bija aizliegts precēties ar patriciešiem.

• Reliģija: Romieši, līdzīgi grieķiem, ticēja daudzām dievībām, tomēr viņu nosaukumi atšķīrās. Piemēram, grieķu dievs Zevs romiešu mitoloģijā bija Jupiters, Poseidons kļuva par Neptūnu, bet Afrodīte tika pazīta kā Venera.

• Romieši bija pazīstami ar savu inovatīvo arhitektūru, kas ietvēra dažādus izcilus būvniecības piemērus. Viņu būvētie amfiteātri, piemēram, Kolizejs, tempļi, kā Pantheons, un daudzi ievērojami sabiedriskie ēku kompleksi, parādīja romiešu prasmes inženierijā un būvniecības tehnikās, piemēram, arkās un kupolos.

Mākslas stili un virzieni:

• Romieši pieņēma un pielāgoja daudzas grieķu mākslas formas, radot savu unikālo stilu, ko bieži sauc par romiešu hellēnismu. Šajā stilā tika apvienoti grieķu mākslas estētiskie principi ar romiešu praktiskajiem un inovatīvajiem piegājieniem, veidojot izsmalcinātu, bet arī funkcionālu mākslu, kas atspoguļoja gan skaistumu, gan lietderību.

• Skulptūra un glezniecība bija svarīgas mākslas izpausmes formas senajā Romā. Skulptūrās bieži tika attēloti ķēniši, varoņi un dievi, savukārt glezniecībā dominēja freskas un mozaīkas, kas rotāja sienas un grīdas, veidojot dzīvotspējīgas un detalizētas ainas no ikdienas dzīves, mitoloģijas un dabu.

• Romieši bija dziļi ieinteresēti filozofijā un mākslā, apvienojot gan hellēnistiskās ietekmes, gan attīstot savas unikālās pieejas.

• Senajā Romā tika veikti ievērojami sasniegumi dažādās jomās, tostarp inženierzinātnē, ārstniecībā, matemātikā un filozofijā. Romieši izstrādāja inovatīvas būvniecības un inženierijas tehnoloģijas, piemēram, ūdensvadu sistēmas un ceļus. Medicīnā romieši balstījās uz grieķu zināšanām, taču attīstīja arī savas ārstēšanas metodes. Matemātikā viņi pielāgoja grieķu teorijas, bet filozofijā ievērojami ietekmēja stoicisms un citi virzieni, kas fokusējās uz tikumiem un sabiedrisko dzīvi.

• Romieši attīstīja ceļu un inženiertehnoloģijas, būvēja akvaduktus, ieviesa higiēnas prasības sabiedriskajās vannās (termās), attīstīja medicīnu, izgudroja daudzdzīvokļu mājas (insulas) nabadzīgajiem un izmantoja betonu.

• Reliģija bija svarīgs sabiedriskās dzīves aspekts, un gan politeisms (piemēram, grieķu un romiešu dievu pielūgsme), gan monoteisms (kristietība) bija plaši izplatīti. Sabiedrība bieži veidoja savas ikdienas prakses un vērtības atbilstoši reliģiskajiem uzskatiem.

• Arhitektūra attīstījās, izmantojot inovatīvus būvniecības risinājumus.

• Izglītības attīstība: Baznīca ir spēlējusi nozīmīgu lomu izglītības attīstībā, izveidojot universitātes un skolas, kurās tika mācīti gan katoļu mācītāji, gan citi profesionāļi. Šīs mācību iestādes palīdzēja veicināt izglītības pieejamību un attīstību sabiedrībā, nodrošinot izglītību un zināšanas, kas bija būtiskas garīgajai un intelektuālajai dzīvei.

• Māksla un arhitektūra: Kristietība ir būtiski ietekmējusi mākslu un arhitektūru, veidojot grandiozas katedrāles, gleznas un skulptūras, kas bieži attēlo reliģiskus motīvus un svētos notikumus. Šie mākslas darbi ne tikai kalpoja garīgām vajadzībām, bet arī kļuva par nozīmīgu kultūras mantojumu, kas ietekmēja turpmāko mākslas attīstību un veidoja Eiropas kultūras identitāti.

Tēlniecība: Reliģiskās skulptūras, kas attēlo Dievu, svētos un reliģiskos simbolus, ir bieži sastopamas kristīgajā mākslā. Tēlnieki izmantoja šos attēlus, lai cilvēkiem palīdzētu labāk izprast svētos notikumus un dziļāk sajust garīgo pasauli.

Glezniecība/grafika: Reliģiskie stāsti un svētie notikumi bieži tika attēloti gleznās, freskās un mozaīkās. Mākslinieki izmantoja dažādas tehnikas, lai attēlotu kristīgās mācības un vērtības, kā arī veidotu vizuālus stāstus, kas ļāva ticīgajiem izdzīvot Bībeles stāstus.

Teātris: Reliģiski tematiskās izrādes un darbi, kas izmantoja reliģiskos stāstus, bija populāri viduslaiku sabiedrībā. Tās bieži tika izrādītas baznīcās vai publiskās vietās, lai veicinātu reliģisko izpratni un izglītotu cilvēkus par kristīgajiem principiem.

Mākslas stili: Viduslaiku gotiskais stils izcēlās ar augstiem, smalkiem torņiem un vitrāžām, kas radīja garīgu pacēlumu. Renesanses laikā mākslinieki izmantoja harmoniju un proporcijas, lai attēlotu cilvēka ķermeni un pasauli saskaņā ar dievišķām kārtībām. Baroka stils savukārt bija dramatisks un dekoratīvs, pievēršoties emocionāli izteiksmīgām un izsmalcinātām formām.

Mākslas virzieni: Reliģiskais mākslas virziens bija centrālais kristīgajā kultūrā, kurā galvenais fokuss bija uz kristietību un reliģiskajiem motīviem. Tas ietvēra attēlus no Bībeles, svētos notikumus un simbolus, kas kalpoja kā garīgais ceļvedis ticīgajiem.

• Cilvēks un sabiedrība: Bizantijā sabiedrība bija orientēta uz augstākajām klasēm un reliģiskajiem principiem. Mākslai, izglītībai un baznīcai bija nozīmīga loma ikdienas dzīvē. Bizantijas impērijā dzīvoja aptuveni 35 miljoni iedzīvotāju no dažādām tautām, un lielākā daļa bija kristieši, kas galvenokārt sazinājās grieķu valodā. Paši bizantieši sevi uzskatīja par romiešiem, bieži lietojot terminu "romeji". Bizantija bija daudznacionāla valsts, kurā pastāvēja daudzveidīgas kultūras un reliģiskās tradīcijas.

• Bizantijas vēsture: Bizantijas vēsturē bieži notika galmu apvērsumi, kas rezultējās vardarbībā, sacelšanās un politiskās intrigas. Cīņa par varu bieži izraisīja sacelšanās, kuru laikā tika nogalināti un sakropļoti daudzi cilvēki. Šādas izsmalcinātas un nežēlīgas darbības, ko veica cilvēki, cenšoties iegūt varu, ir iedvesmojušas terminu "bizantisks", kas mūsdienās apzīmē sarežģītas un nežēlīgas politiskas manipulācijas.

• Valsts un reliģija: Bizantijas impērija bija monoteistiska, un kristietība bija gan valsts reliģija, gan identitātes pamats. Baznīca un impērijas valdība bija cieši saistītas.

Tēlniecība un glezniecība: Bizantijā ikonogrāfija bija būtiska mākslas forma, kur mozaīkas un gleznas attēloja svētos, Kristu un citus reliģiskos notikumus, palīdzot ticīgajiem izprast svēto dzīvi un Bībeles stāstus.

Mākslas stili un virzieni: Bizantijas mākslā bieži izmantoti "Plastika" – dekoratīvi reliģiski stili, un "Ikoniķisms" – stils, kas uzsvēra ikonu un reliģisko attēlu nozīmi kā dievišķās klātbūtnes atspoguļojumu.

Mākslas un literatūras attīstība: Bizantijā tika radīti gan daiļliteratūras, gan teoloģiskie darbi. Ikonogrāfija – reliģisko attēlu gleznošana – bija nozīmīga, un tajā pašā laikā attīstījās dzeja un proza, kas atspoguļoja gan garīgo dzīvi, gan kultūras vērtības.

• Cilvēks un sabiedrība: Renesanse bija periods, kad cilvēki sāka pievērst lielāku uzmanību cilvēka nozīmei un spējām. Domāšanas veids pārgāja no viduslaiku reliģiskās orientācijas uz humānismu, uzsverot cilvēciskās vērtības, intelektuālo izaugsmi un individuālo potenciālu. Šajā laikā tika atjaunota interese par antīko kultūru, un cilvēks tika uzskatīts par intelektuāli un radoši brīvu būtni, kas var pilnveidot gan sevi, gan sabiedrību.

• Humānisti – mākslinieki, filozofi un zinātnieki – apjūsmoja un pētīja cilvēka individualitāti, cenšoties izprast viņa spējas un vērtības. Viņi savstarpēji sarakstījās un dalījās savos atklājumos, izveidojot zinātnisko jomu, kuru dēvēja par studia humanitatis jeb cilvēcības studijām. Humānisti uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt brīvam garā, vispusīgi izglītotam un fiziski stipram. Šajā periodā ievērojami pieauga lasītpratēju skaits, un cilvēki kļuva arvien vairāk ieinteresēti filozofiskos jautājumos, tehniskajos sasniegumos un ģeogrāfiskos atklājumos.

• Humānisti lika pamatus trīsdaļīgai vēstures periodizācijai: antīkā senatne, viduslaiki, jaunie laiki.

• Valsts un reliģija: Šajā laikā attiecības starp baznīcu un valsti pakāpeniski mainījās, notiekot arī reformācijai un konfesionālajām pārmaiņām, kas ietekmēja reliģisko ainu.

Renesanses laikā Eiropā strauji pieauga universitāšu skaits, kur īpaša uzmanība tika pievērsta antīkajai literatūrai, filozofijai, diskusiju mākslai un latīņu valodai. Skolās augstākā un vidējā slāņa bērni apguva izglītības pamatus, taču 80% eiropiešu joprojām dzīvoja laukos un bija analfabēti.

Mākslas un literatūras attīstība: Literatūrā radīti izcili darbi, piemēram, Viljama Šekspīra lugas, un attīstījās jauni rakstīšanas paņēmieni un literārie žanri. Renesanse ieviesa jaunu izteiksmes veidu, kas ietekmēja gan literatūru, gan mākslu vispār.

Arhitektūra: Renesanses laikā pilsētas attīstījās ar jauniem arhitektūras risinājumiem, kur galvenās iezīmes bija proporcijas un simetrija. Renesanses stila mājas tika būvētas pilsētu ielās, radot harmoniskas un kārtīgas pilsētvides.

Tēlniecība un glezniecība/grafika: Renesanses tēlniecība piedāvāja izcilas skulptūras, kas izcēlās ar reālismu un proporcijām. Glezniecība attīstījās, pielietojot perspektīvu, lai radītu dziļumu, un tika uzsvērta zīmējuma precizitāte.

Mākslas stili un virzieni: Renesanse raksturojas ar atjaunotajām antīkajām vērtībām, harmoniju, proporcijām un reālismu. Mākslas darbos tika izmantota lineārā perspektīva, kas ļāva attēlot trīsdimensionālu telpu uz plaknes. Būtiski elementi bija cilvēka skaistums un viņa potenciāls.

Dižrenesanse: Viens no renesanses dižākajiem māksliniekiem bija Mikelandželo Buonarroti, kurš savos darbos lieliski attēloja humānisma ideālus – monumentalitāti, cilvēka skaistumu un bezgalīgās spējas. Viņš arī ievadīja jaunā, baroka stila iezīmes. Citas ievērojamas personības bija Rafaels un Ticiāns, kuru darbi arī atspoguļoja renesanses mākslas ideālus.

•Cilvēku dzīvi regulēja stingri noteikta sistēma, kurā galveno lomu spēlēja viņu sociālais statuss.
•Sabiedrība bija organizēta hierarhiski, un augstākajā pozīcijā atradās valdnieks vai monarhs.
•Valsts bija centrālā autoritāte, kas noteica likumus un uzturēja kārtību.
•Reliģijai bija cieša saikne ar valdnieka varu — tā bieži vien atzina monarhu kā Dieva ieceltu pārstāvi uz zemes.

•Medicīnas un anatomijas atklājumi:

Baroka periodā medicīna sāka attīstīties kā nopietna zinātnes nozare, un tika veikti nozīmīgi pētījumi par cilvēka ķermeņa uzbūvi un darbību.
Starp svarīgākajiem atklājumiem bija Antonija van Lēvenhūka novērojumi ar mikroskopu, kas atklāja mikroskopiskas dzīvības formas, kā arī Viljama Hārvija pētījumi par asinsrites sistēmu.

•Māksla un literatūra:

Baroka laikā daudzi valdnieki un bagātie privātpersonāži kļuva par mākslas un literatūras mecenātiem, kas atbalstīja daudzu izcilu mākslinieku un rakstnieku darbību.

•Baroka arhitektūra ir raksturīga ar lieliem un grezniem ēku ansambļiem, kuru galvenais mērķis bija parādīt valdnieku un baznīcas varu. Šajās ēkās bieži sastopamas izsmalcinātas kolonnas un statujas.
•Ievērojami piemēri ietver Versaļas pili Francijā, Šarlotes baznīcu Romā un Sv. Pētera baziliku Vatikānā.

•Tēlniecība

•Baroka laikmeta tēlniecībā raksturīgas izteikti dramatiskas un emocionālas skulptūras, kas ataino tā laika reliģiskās un politiskās idejas.
•Tēlnieki bieži izmantoja kustību, dinamiku un izteiksmīgus žestus, lai panāktu spēcīgu emocionālu efektu.
•Starp ievērojamākajiem baroka tēlniekiem minami Bernīni no Itālijas un Pučīni no Francijas.

•Glezniecība

•Baroka glezniecībai raksturīga košu krāsu palete, izteikti gaismas un ēnu kontrasti, kā arī dramatiskums izteiksmē.
•Tēmas bieži saistītas ar reliģiju, mitoloģiju vai portretiem, un darbi izceļas ar emocionālu dziļumu un kustības sajūtu.
•Starp pazīstamākajiem baroka gleznotājiem ir Rembrants, Vermers un Rubenss.

•Teātris

•Baroka laikmeta teātri raksturo grezni un rūpīgi veidoti skatuves dekori, spilgti tērpi un dramatiskas izrādes.
•Tajā bieži tika izceltas spēcīgas emocijas un izteiksmīgums, kas atspoguļoja laikmeta reliģiskos un politiskos uzskatus.
•Starp nozīmīgākajiem baroka teātra darbiem ir Moljēra komēdijas un Kornēja traģēdijas, kas tapušas Francijā.

• Sabiedrība: Sabiedrība bija stingri sadalīta dažādos slāņos, kuros valdīja izteikta hierarhija. Elites kārta baudīja ievērojamas priekšrocības, kamēr zemākie slāņi – piemēram, zemnieki un fiziskā darba darītāji – veica ikdienišķus darbus un lielā mērā bija atkarīgi no augstākstāvošajiem.

• Valsts: Absolūtisma periodā valstis tika pārvaldītas centralizēti, parasti ar monarhu kā galveno varas turētāju, kurš kontrolēja gan politiku, gan ekonomiku.

• Reliģija: Lielākajā daļā Eiropas dominēja kristietība, un baznīcai bija ievērojama loma gan valsts, gan sabiedrības dzīvē. Reliģiskā vara cieši sadarbojās ar monarhiju, ietekmējot dažādus sabiedrības aspektus.

• Atklājumi mākslas jomā: Šajā laikā ievērojami attīstījās mākslas izpratne un tehniskās iemaņas, kas veicināja jaunu pieeju veidošanos glezniecībā un skulptūrā.

•Tēlniecība: Rokoko tēlniecībā īpaši izcēlās cilvēka ķermeņa un dabas formu attēlojums ar smalki izstrādātām detaļām un dekoratīviem elementiem.

•Glezniecība: Šī stila glezniecību raksturo plūstošas kustības, spilgtas krāsas un romantiski, bieži idealizēti sižeti – no mītoloģiskiem ainu atainojumiem līdz grezniem portretiem un dārzainavām.

• Cilvēks: Apgaismības laikmeta cilvēks bija izglītots, spējīgs domāt kritiski un uzticējās prāta un zināšanu spēkam.

• Sabiedrība: Tās centrā bija prāts, zinātnes attīstība un progresa idejas. Cilvēki aktīvi iesaistījās diskusijās, organizējot salonus un biedrības, kur tika apspriesti jaunākie uzskati un atklājumi.

• Valsts: Pastāvēja dažādas pārvaldes formas, taču arvien vairāk nostiprinājās ideja par saprātīgu pārvaldību, likuma varu un cilvēktiesību ievērošanu.

• Reliģija: Reliģiskā autoritāte mazinājās, sabiedrībā nostiprinājās racionāla domāšana, kā arī arvien biežāk tika pausta kritika pret tradicionālajām reliģiskajām struktūrām.

• Māksla: Šajā laikā uzplauka literatūra, filozofija un mūzikas teorija, kā arī sākās padziļināta interese par valodniecību un cilvēka uzvedības izpēti.

• Reliģija: Radikālākie apgaismības domātāji asi kritizēja reliģiju, īpaši kristietību un baznīcas ietekmi, uzskatot to par šķērsli racionālai un brīvai domāšanai.

•Tēlniecība: Tēlnieki atdarināja klasisko antīko formu tīrību un centās attēlot idejas, balstoties uz racionālām un saprātīgām vērtībām – piemēram, Voltera tēlnieciskie atveidojumi.

• Glezniecība: Mākslā dominēja klasicisma ideāli – kārtība, līdzsvars un harmonija. To var redzēt, piemēram, Jaņa Ekmana darinātajos portretos.

• Grafika: Grafiskajos darbos īpaša uzmanība tika pievērsta precīzam un rūpīgam attēlojumam, kā to demonstrē Deivida mākslas darbi.

• Teātris: Skatuves mākslā priekšplānā bija darbi ar audzinošu un morālu ievirzi, kas atspoguļoja cilvēka saprāta un tikumības ideālus.

• Sabiedrība: Organizēta, izglītota, savstarpēji cieņpilna, tiecas uz pilnību un līdzsvaru.

•Valsts: Koncentrēta pārvalde ar uzsvaru uz sabiedrības un valsts kopējo labumu.

• Reliģija: Reliģijai vēl ir nozīme, taču tā pakāpeniski atkāpjas, dodot vietu racionālai domāšanai un saprātīgai dzīves izpratnei.

• Literatūrā: klasicisms pievēršas augstiem ideāliem un klasiskām vērtībām. Rakstnieki fokusējas uz morāliem jautājumiem, antīkajiem paraugiem un vēsturiskiem sižetiem, cenšoties veidot tekstus, kas atspoguļo antīkās literatūras tradīcijas.

• Filozofijā: klasicisms balstās uz racionālu domāšanu, koncentrējoties uz cilvēka dabu, sabiedrības principiem un ētikas jautājumiem. Filozofi cenšas ar saprātīgu un loģisku pieeju izprast pasaules kārtību un cilvēka vietu tajā.

• Visi šie elementi kopā raksturo klasicisma kultūras uzplaukumu, kurā dominē harmonija, proporcija un racionāli izkopti ideāli.

• Tēlniecība: Šajā mākslas formā dominē antīkās pasaules formas un ideāli, atveidojot klasisko skaistuma izpratni caur skulptūrām.

• Glezniecība: Klasicisma glezniecībā priekšplānā ir klasiskas tēmas un rūpīgi veidota kompozīcija, kā redzams Žaka Luī Davida darbos.

• Grafika: Grafikā uzsvars tiek likts uz precīzu līniju darbu un pareizām proporcijām, kā to demonstrē Vincenca Migreta gravīras.

• Teātris: Klasicisma teātrī valda skaidra sižeta uzbūve, morāles vēstījumi un ideālās vērtības, piemēram, Moliēra lugās redzamās komēdiskās situācijas.

• Cilvēks: Kļuva uzņēmīgs, centās pielāgoties pārmaiņām un meklēja jaunus veidus, kā uzlabot savas dzīves kvalitāti.

  
  

• Sabiedrība: Notika pāreja no agrāra dzīvesveida uz industrializētu un pilsētās balstītu sabiedrību; pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās un attīstījās jauni sociālie slāņi un darba organizācija.

  
  

• Valsts: Pieauga valstu loma un ietekme pasaulē, kā arī saasinājās konkurence gan ekonomikas, gan koloniju iegūšanas jomā.

  
  

• Reliģija: Pakāpeniski zaudēja savu agrāko dominējošo stāvokli, kļūstot par vienu no vairākiem faktoriem cilvēku dzīvē, nevis galveno autoritāti.

• Zinātne: Strauji attīstījās tehnoloģijas un pieauga zinātnisko pētījumu nozīme, kas veicināja progresu rūpniecībā, medicīnā un inženierzinātnēs.

  
  

• Māksla: Radās jaunas izteiksmes formas, piemēram, fotogrāfija, kas sākotnēji bija zinātnisks eksperiments, bet vēlāk kļuva par mākslas veidu.

  
  

Jau manufaktūru laikā tika pilnveidota stikla ražošana, ķīmijas zinātne guva nozīmīgus panākumus, attīstījās podniecība, bet pulksteņu mehānisms sasniedza augstu meistarības līmeni. Īpaši izcēlās Anglijas tekstilrūpniecība — 19. gadsimta sākumā vairāki vērpšanas izgudrojumi ļāva gandrīz uz pusi samazināt darbaspēka un izmaksu apjomu vilnas ražošanā.

Tehnoloģiskās pārmaiņas arvien plašāk ietekmēja visu ražošanu. Tās ietvēra:

• efektīvāku izejmateriālu, īpaši dzelzs un tērauda, izmantošanu;

• jaunu energoresursu — akmeņogļu un petrolejas — ieviešanu;

• modernu iekārtu radīšanu, piemēram, tvaika mašīnu.

Starp redzamākajiem modernisma virzieniem minami:

• Sirreālisms – Salvadors Dalī, Luijs Aragons

• Ekspresionisms – Ernsts Tollers, Emīls Nolde

• Fovisms – Anrī Matiss

• Kubisms – Pablo Pikaso

• Abstrakcionisms – Vasilijs Kandinskis

• Impresionisms – Klods Monē, Eduārs Manē