Lēmums izšķirties cīnīties par latviešu nacionālo militāro vienību formēšanu bija ļoti grūts, bet ārkārtīgi nozīmīgs.

Latviešu politiķi un inteliģence līdz ar to pauda apņemšanos veidot „savu”, latviešu nacionālo karaspēku.

Tā laika šaubas izkliedēja atgādinājums par latviešu zemessargu sekmēm Jelgavas aizstāvēšanas kaujās, kuras bija beigušās pirms nepilna mēneša.

Tas bija liels panākums un pierādījums latviešu sabiedrības pašorganizācijas spējām.

Latvijas vēsturē Nāves sala ir saglabājusies kā izcilas pašaizliedzības, izturības un varonības simbols.

Par izrādīto varonību kaujās Nāves salā strēlnieki saņēma augstākos Krievijas impērijas apbalvojumus, bet pēc kara beigām 16 latviešu strēlnieki saņēma arī augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.

Ziemassvētku kaujas kļuva par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām.

Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometru plašu teritoriju.

Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca.

Latviešu strēlnieku pulki Ziemassvētku kaujā devās tik stipri kā vēl nekad un arī kā vairs nekad vēlāk.

1917. gada Februāra revolūcija, kas iznīcināja cara rēžīmu Krievijā un satricināja Krievijas valsts pamatus, radīja jaunas iespējas un jaunus izaicinājumus arī traģiskā stāvoklī nonākušajai latviešu nācijai.

Tobrīd arī pati latviešu nācijas turpmākā pastāvēšana šķita apdraudēta.

Neveiksmīgās Ziemassvētku kaujas bija sagrāvušas cerību pašu spēkiem atbrīvot Kurzemi un Zemgali no vāciešiem.

Sabiedrībā un arī pašu strēlnieku vidū strauji sāka izplatīties pretkara noskaņojums – ar krieviem kopā nebija iespējams ne karot, ne uzvarēt.

Rīgas zaudēšana un Krievijas Pagaidu valdības bezdarbība un acīmredzamā vienaldzība pret Latvijas likteni mudināja latviešu politiķus uz radikālāku rīcību.

Agrāk populārās autonomijas idejas vietā arvien skaļāk sāka skanēt aicinājumi cīnīties par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu.

Jaunā latviešu padomju strēlnieku divīzija bija skaitliski neliela, toties lojāla lielinieku režīmam un salīdzinoši kaujas spējīga, vismaz salīdzinot ar citām tā laika Padomju Krievijas karaspēka vienībām.

Latviešu strēlnieku divīzijā, atšķirībā no „vecās” divīzijas, bija nevis astoņi, bet deviņi strēlnieku pulki.

Jaunformētajā divīzijā bija arī jātnieku pulks, sava artilērija (tai skaitā smagā artilērija), bruņu mašīnas un pat aviācijas vienība.

Jānis Goldmanis bija latviešu politiķis, Krievijas Valsts Domes deputāts no Kurzemes guberņas, latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs, Latvijas Tautas padomes loceklis.

J.Goldmanis bija tas kurš iestājās par strēlnieku vienības dibināšanu.

Jānis Goldmanis 1918. gada janvārī uzstājās jaunievēlētajā Krievijas Satversmes sapulcē, runājot par Latvijas patstāvību un to, ka tās nākotne būs jāizšķir nevis vairs Krievijai, bet starptautiskā mērogā.

1. pasaules kara sākumā Jānis Francis komandēja rotu, tad bataljonu un tika vairākkārt ievainots. 1915. gada augustā viņš pārnāca uz latviešu strēlnieku daļām un viņu iecēla par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri.

Piedalījies arī Nāves salas aizstāvēšanā,kur viņu atkal ievainoja un kontuzēja.

Pēc ievainojuma sadziedēšanas J. Franci iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves pulka komandieri.

Vēlāk viņu iesauca Sarkanajā armijā.

Jānis Kurelis bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Jānis Kurelis bija cilvēks ar ļoti augstām morāliskām un ētiskām īpašībām kā attiecībā uz dienesta pienākumiem, tā uz sabiedrisko dzīvi.

Starp Latvijas armijas virsniekiem pulkv. Kurelis atzīmējams kā izcili stāvošs ar saviem dziļi attīstītiem un tikpat dziļi norūdītiem kareiviskiem principiem.