Klasiskais arhitektūras ordeņa tips.

Izcili amfiteātri.

Sabiedrības raksturojums - Filozofija un humanisms bija būtiski elementi, kas uzsvēra individuālu potenciālu un izglītības nozīmi.

Grieķu sabiedrība bija demokrātiska, un pilsoņi piedalījās politiskajā dzīvē.

Dažādas polis pilsētas Grieķijā, piemēram, Atēnas un Sparta, nodrošināja dažādus politiskos un sociālos modeļus, sākot no demokrātijas līdz oligarhijai.

Grieķu politeisms izpaudās daudzos dievīgos kultos, un dievības un dievi bija cieši saistīti ar ikdienu un specifiskiem pilsētu tradīcijām.

Attklājumi- Grieķi pirmie attēlo krāšņas līdzcilvēku skulptūras.

Sasniegumi - matemātikā (piemēram, Euklīda ģeometrija), filozofijā (Sokrats, Platons, Aristoteļis), medicīnā (Hipokrāts).

Arhitektūra - Grieķu arhitektūra ietvēra tempļus, teātrus un stadionus. To raksturoja proporcijas un simetrija, un to ietekmēja cilvēka proporcijas un dabas likumi.

Tēlniecība - Grieķu tēlniecība centrējās uz cilvēka ķermeņa ideālām proporcijām un izteiksmi. Slavenie marmora tēli, piemēram, "Diskobols" un "Venus de Milo".

Glezniecība/grafika - Vāzes un amforas bija rotātas ar gleznām, kas attēloja mitoloģiskus notikumus vai ikdienas dzīvi.

Teātris - Grieķu teātris ietverot tragēdijas, komēdijas un citus izrāžu veidus. Slavenie dramaturgi kā Eshils, Sofoklis un Euripīds veidoja mākslas klasiku.

Sabiedrības raksturojums - Renesanses laikā tika uzsvērts cilvēka centrisma princips, kur cilvēks tika uzlūkots kā individuums ar spēju izprast, izjust un radīt.

Notika kultūras un intelektuālā pārmaiņa, kurā uzplauka interese par mākslu, literatūru, zinātni un filozofiju.

Dažas pilsētas, piemēram, Florences un Venēcijas, kļuva par kultūras un ekonomikas centriem, veicinot intelektuālu un māksliniecisku attīstību.

Renesanses laikā sākās arī kritika pret viduslaiku reliģisko dogmu, un parādījās humanisms kā jauna ideoloģija, vērsta uz cilvēcisko potenciālu un zināšanām, nevis tikai uz reliģisko ticību.

Sasniegumi - Kopernika heliocentriskā teorija, Galileo Galileja pētījumi par fiziku un astronomiju.

Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaelo veidoja nepārspējamus darbus, sekojot humanisma idejām un cenšoties atdzīvināt antīko mākslas tradīciju.

Arhitektūra - Atgriešanās pie antīkajiem stila elementiem, klasiskās arhitektūras principu iekļaušana celtnēs. Itālijas pilsētu izbūve ar elegantajām katedrālēm un laukumiem.

Tēlniecība -Realistiski cilvēku tēli, kuri izceļas ar proporcijām un emocionālu izteiksmi. Piemēram, Mikelandželo "Davids".

Glezniecība/Grafika - Da Vinči un Rafaelo radīja izcilas gleznas, kur attēloti cilvēki, dabas elementi un mitoloģiskie motīvi.

Teātris- Šajā laikā radās komēdijas un tragedijas, un teātris kļuva par būtisku daļu no kultūras dzīves.

Mākslas stili un virzieni:

Renonssanse stilu (Itālijas renesanse) - Raksturīgs ar klasiskajām antīkajām ietekmēm, harmoniju, proporcijām un cilvēka ķermeņa ideālu atspoguļojošiem tēliem.

Humanisms -Uzsvēra cilvēka potenciālu, individuālismu un zināšanu svarību.

Mannerisms- Vēlākā perioda virziens, kurā tika eksperimentēts ar formām, proporcijām un krāsām, bieži vien ar izteiktu emocionālu elementu.

Cilvēks bieži tika skatīts kā daļa no plašākiem sabiedriskajiem un reliģiskajiem kopienas veidojošiem spēkiem.

Eiropas sabiedrību ilgu laiku raksturoja stāvokļu un klasu sistēma, kā arī cieša saistība ar katoļu baznīcu. Feodālisma periodā bija raksturīgas lielas sociālās atšķirības un liela nozīme agrām lauksaimniecības aktivitātēm.

Viduslaikos un tālāk notika valstu un nacionālo valstu veidošanās process, kam sekoja absolūtā monarhija un agrīna kapitālisma attīstība. Ar Reformācijas un Reliģisko kara ietekmi tika mainītas arī reliģiskās un politiskās struktūras.

Sasniegumi- Galvenie sasniegumi ietvēra kosmosa un dabas likumu izpēti, medicīnas attīstību, matemātiku un kartogrāfiju. Slavenais Leonardo da Vinči bija viens no tā laika vadošajiem zinātniekiem un māksliniekiem.

Arhitektūra - Renesanse arhitektūra pievērsa uzmanību antīkās Romas un Grieķijas iedvesmai, izmantojot klasiskos stilus un proporcijas. To raksturoja kolonādes, kupoli un simetriski izvietoti elementi.

Tēlniecība: Renesanse tēlniecība iezīmējās ar reālistiskiem portretiem un klasisko tēlu interpretāciju. Da Vinci un Michelanželo bija nozīmīgi tēlnieki šajā laikā.

Glezniecība/Grafika: Renesanse glezniecība izcelās ar perspektīvas pielietojumu, jaunām krāsas tehnikām un dziļumu attēlojumiem. Leonardo da Vinči un Rafaelo bija izcilie gleznotāji.

Teātris: Renesanse laikā attīstījās teātris ar ievērojamu uzmanību uz antīko drāmu un komēdiju. Šajā laikā parādījās slavenās teātra mājas, piemēram, Čigānija Venēcijā.

Mākslas stili un virzieni:

Renesanse - Arhitektūrā, glezniecībā un tēlniecībā dominēja renesanses stils, kas balstījās uz antīkās kultūras atjaunošanu un cilvēka centrētu skatījumu uz pasauli.

Manierisms - Renesanses periods, kurā mākslinieki eksperimentēja ar izteiksmi un formām, pievēršoties neierastām, fantāzijas pilnām kompozīcijām.

Baroks -Baroka laikā tika uzsvars likts uz emocionālu un dramatisku izteiksmi, ar bagātīgiem dekoratīviem elementiem un grandiozām formām.

Klasicisms - Vēlākajos gadsimtos attīstījās klasicisms ar uzsvaru uz skaidrību, simetriju un proporcijām, iedvesmojoties no antīkās mākslas.

Seno Romu sabiedrība tika iedalīta trijās galvenajās klasēs: patriķi (bagātie un aristokrātiskie), plebeji (darba cilvēki un mazāk bagātie) un vergi (cilvēki, kuri bija īpašuma tiesību trūkumā un strādāja kā vergi).

Seno Romu politiskā sistēma bija republikāna, un valsts tika pārvaldīta ar konsuliem, senātu un tautas sapulci. Laika gaitā, republikāna forma pārgāja uz impērijas formu, kurā valsti pārvaldīja imperators un senāts.

Seno romiešu reliģija bija politeistiska, un viņi pielūdza dažādas dievības, kuras bieži viņi identificēja ar grieķu dieviem, modificējot to nosaukumus.

Sasniegumi - Izgudroja betonu

Arhitektūra- Romieši izveidoja grandiozus amfiteātrus (kā Kolsēju), triumfālo arku (piemēram, Konstantīna arka), un lielus forumus.

Tēlniecība - vairāk pievērsās portretu mākslai un varas simbolizēšanai caur tēliem imperatoru un bagāto klases locekļiem. Bija populāra arī dekoratīvā tēlniecība, piemēram, statuetes un reljefi.

Glezniecība/Grafika - lielākā daļa informācijas par šo mākslas izpausmi nāk no sienas freskām. Izmantoja glezniecību kā dekoratīvu mākslas formu, kas rotāja arhitektūru un iekštelpas.

Teātris - Romas teātris ietvēra komēdijas, tragedijas un pantomīmas.

Mākslas stili un virzieni:

Realisms - Romieši bieži attēloja cilvēkus ar reālistiskiem portretiem un tēlniecību.

Idealisms - Dažas romiešu skulptūras attēloja ideālus cilvēka ķermeņa proporcijas un skaistumu.

Arhitektūras ordīnares - Izplatīta bija lietošana klasiskajiem korintiskajiem, joniskajiem un doriskajiem stilu ordeņiem.

Mozaiķu māksla -Romieši aktīvi izmantoja mozaīkas kā mākslas izpausmi, it īpaši iekštelpās.

Bizantijas impērija bija izturīga valsts ar galvaspilsētu Konstantinopoli (tagadējā Stambula). Valsts struktūra īpaši tika ietekmēta arī no romiešu tiesiskās sistēmas.

Bizantijā galvenā reliģija bija pareizticīgā kristietība, un baznīca bija centrālais sabiedriskais un kultūras elements.

Sasniegumi - Bizantijā zinātne bija saistīta ar teoloģiju, filozofiju un humanitārajām zinātnēm. Saglabājās un tika veicinātas antīko tekstiem, un bizantieši veica arī zinātniskus pētījumus, it īpaši medicīnā un matemātikā.

Bizantijā māksla bieži bija dievības godināšana un reliģiskie motīvi. Mākslinieki nodarbojās ar mozaīkām, ikonogrāfiju un arhitektūru, būvējot skaistus pareizticīgās baznīcas un cietokšņus.

Arhitektūra -Bizantijas arhitektūrā izceļas grandiozās baznīcas, piemēram, Hagia Sophia Konstantinopolē. Raksturīgas bija kupolas un mozaīkas, kas rotāja interjeru.

Tēlniecība - Īpaši skulptūras, bija mazāk izplatīta nekā austrumu kultūrās. Tika veidotas statujas un reljefi, kas bieži bija religiozi motivēti.

Glezniecība/grafika- Izpaudās galvenokārt mozaīkās un ikonogrāfijā, kuras bieži attēloja svētceļotājus, dievības un reliģiskus notikumus.

Teātris- Bizantijā teātris nebija tik izteikti attīstīts kā senajā Grieķijā vai Romā, bet bija noteikti izklaides pasākumi un izrādes, kuras notika gan publiskās vietās, gan privatās rezidencēs.

Bizantijas stils- Raksturīgs ar augstu dekoratīvumu, daudzveidīgām krāsām un religioziem motīviem. Kupolas, mozaīkas un ikonas bija svarīgi šī stila elementi.

Ikona-Bizantijā izveidojās ikonu tradīcija, kuras mērķis bija attēlot svētās personas un notikumus. Ikonas tika pielietotas gan baznīcās, gan privātajā dzīvē.

Manuskriptu apgleznojumi- Rokraksti un grāmatu apgleznojumi bija svarīgi mākslas darbu veidi, kuros attēlota gan reliģioza, gan pasaulīga tematika.

Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti. Humānisti savā starpā sarakstījās un dalījās savos pētījumos. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studija humanitatis – cilvēcības studijām. Viņi uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt brīvam garā, vispusīgi izglītotam un fiziski spēcīgam.

Renesanses cilvēks sāka pastiprināti uzticēties tam, ko redz cilvēka acs, tāpēc pievērsa lielu uzmanību dabaszinātnēm.

Humānisti uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt:

1. brīvam garā,

2. vispusīgi izglītotam,

3. fiziski spēcīgam.

Svarīgāka bija personiskā pieredze. Sevi pieteica eksperimentālā zinātne. Leonardo da Vinči uzsvēra, ka atgriezties pie antīkā mantojuma, tā atziņas pašam nepārbaudot, nozīmē atcerēties, nevis izprast. Ģeniālais mākslinieks uzskatīja, ka, arī veidojot mākslas darbus, ir jābalstās uz  matemātikas likumiem, jāizdara nekļūdīgi aprēķini un stingri jāievēro proporcijas.

Jaunas teorijas medicīnā izstrādāja flāmu ārsts Andreass Vezālijs, kurš nodarbojās ar cilvēka ķermeņa pētījumiem.

Poļu astronoms Nikolajs Koperniks pamatoja heliocentrisko sistēmu, kurā Visuma centrs ir Saule. Observatorijās pētīja debess ķermeņus.

Lai vairotu Florences slavu un celtu dzimtas prestižu, kā arī, lai nostiprinātu savu varu pār pilsētu, Mediči deva neskaitāmus pasūtījuma darbus gleznotājiem, arhitektiem, tēlniekiem un literātiem. Ar lielisku celtņu, greznu tērpu un grandiozu svētku palīdzību viņi centās gūt ievērību un pārspēt citas Itālijas dzimtas. Viņi darīja visu, lai Florencei piesaistītu sava laika izcilākos zinātniekus un māksliniekus. Piemēram, arhitekts F. Brunelleski pabeidza Florences katedrāles būvi, uzceļot varenu kupolu.

Donatello izveidoja arī pirmo renesanses kailfigūru ("Dāvids", 15. gs. 30. gadi) un pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju. Viņš intensīvi piedalījās lineārās perspektīvas (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) izstrādāšanā un izmantoja to savos sižetiskajos ciļņos.

Šim periodam ir raksturīga arī kārtu pretošanās valdnieka autoritātei (bieži vien jaunajam valdniekam, lai nostiprinātos tronī, nācās ievērojami pakļauties kārtu spiedienam). Absolūtisma tendences bija ierobežotas laikā un saistītas ar viena konkrēta valdnieka personības spēku un spēju pārvaldīt valsti atbilstoši saviem priekšstatiem.

Liela ietekme bija Romas katoļu baznīcai, taču reformācijas gaitā izveidojās jaunas kristīgās konfesijas. Viduslaiku otrajā pusē valdnieki sāka nostiprināt savu varu, kļūstot mazāk atkarīgi no Baznīcas. Valdnieki veidoja tādu valsts pārvaldi, kurā būtiskākos lēmumus pieņem augstākais valsts vadītājs (valdnieks) un viņam pakļautās iestādes, iesaistot valsts dzīvē plašākas iedzīvotāju grupas.

Luijs XIV ieviesa vienotu nodokļu sistēmu un sāka īstenot merkantilisma politiku. Aktīvi iejaucoties saimnieciskajā dzīvē, valsts uzlika augstus nodokļus par citās zemēs radīto produktu ievešanu un pārdošanu, bet zemus — par izejvielu ievešanu. Valsts atbalstīja manufaktūru veidošanu.

Absolūtisma periodā sāka attīstīties pirmās manufaktūras, kuras bija rūpnīcu priekšteces.

Absolūtisma laikmetam raksturīga mākslas iezīme — glezniecība, arhitektūra, tēlniecība, mūzika, mode, teātris slavina monarhu. Par valdošu mākslas stilu Eiropā kļūst baroks (itāliešu val. Barocco – neparasts, samākslots, brīnumains).

Arhitektūra, tēlniecība, glezniecība, mūzikas, teātra un modes uzdevums bija slavināt karali. Luijs XIV pulcināja māksliniekus, kuri bija gatavi viņu slavināt un radīt celtnes, kas apliecināja viņa bagātību un varenību. Savas pilis karalis cēla baroka stilā. Tās bija greznas un tajās regulāri notika svētki un izrādes. Pats karalis tēloja varoņus, kas parādījās īstajā brīdī un veica varoņdarbus. Zinātniekus viņš pulcēja paša dibinātā Zinātņu akadēmijā.

Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību.

Apgaismības laikmeta garīgās vērtības bija gan drosme kritizēt, gan iecietība pret citu uzskatiem, gan skaidrība un sakārtotība katrā cilvēkā un visā sabiedrībā. Šādas sabiedrības ideāls bija indivīds, kas spēj būt patstāvīgs un kalpot sabiedrības interesēm. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir labs un viņa rīcība ir pareiza, ja vien to vada prāts un ka ļaunais cilvēkā ir nepietiekamās izglītības sekas. Ļaunums rodas tad, kad sabiedrība apspiež indivīdu. Apgaismotāji formulēja cilvēka tiesības.

Lauksaimniecība tika uzskatīta par svarīgāko saimniecības nozari un zemes apsaimniekošanu – par cilvēka dabai visatbilstošāko bagātību iegūšanas veidu. Uzmanības centrā nonāca zemnieks.

Arī zinātnē un izglītībā visaugstāk tika vērtētas lietderīgas zināšanas, tādēļ uzskatīja, ka jāattīsta tikai tās zinātnes, kas var dot praktisku labumu tautsaimniecībai. Par tādām galvenokārt tika uzskatītas dabaszinātnes. Pie lietderīgām zinātnēm pieskaitīja arī modernās valodas un tiesību zinātni. Apgaismības laikmeta izglītības ideāls tomēr bija vispusīgi izglītots cilvēks, kas orientējās visās zinātnēs.

Par brīvo mūrnieku viduslaikos dēvēja akmeņkali, kas prata mākslinieciski apstrādāt neskartu akmeni.

Pirmais mēnešraksts sāka iznākt Holandē 1686. g., savukārt Anglijā - 1701. g. 18. gs. vidū Anglijā iznāca jau aptuveni 90 dažādi periodiski izdevumi, bet 1800. g. to skaits sasniedza jau 278.

18. gs. sabiedriskajā dzīvē nozīmīgi kļuva bagātu, bet parasti nedižciltīgu dāmu saloni. Sevišķi pazīstami bija Parīzes saloni. Tajos lasīja zinātniskus sacerējumus, uzstājās literāti un filozofi. Arī šādi nostiprinājās un izplatījās apgaismības idejas.

Spožākie 18. gs. apgaismotāji: Šarlu Luiju de Monteskjē, Denī Didro, Voltēru, Žanu Žaku Ruso.

(Rokoko (franču val. – rocaille – gliemežnīca) stils ieguvis šādu nosaukumu, jo tam raksturīgais dekoratīvais elements ir gliemežnīcas motīvs dažādās variācijās.). Rokoko bija dekoratīvs stils. Tas nav sastopams namu fasādē, bet iekštelpu noformējumā – interjerā. Rokoko stilam bija raksturīgi sienu un griestu dekorējumi, dažādi interjera priekšmeti, sevišķi porcelāna figūras, arī mēbeles. Raksturīgākās krāsas bija gaiši zila, rozā un smilškrāsa.

Pie spilgtākajiem rokoko stila gleznotājiem  pieder arī franču salongleznotājs Fransuā Bušē un itālietis Džovanni Batista Tjepolo, kuru uzskata par pēdējo lielāko itāliešu baroka meistaru un nozīmīgāko Venēcijas rokoko pārstāvi.

Par franču rokoko glezniecības aizsācēju  uzskata Antuānu Vato, nozīmīgāko Rubensa sekotāju 18. gadsimtā.

1. Sabiedrības raksturojums Industrializācijas laikmetā

• Demogrāfija un urbanizācija: Iedzīvotāju skaita pieaugums, masveida pārcelšanās uz pilsētām rūpniecības attīstības dēļ.

• Sociālās klases: Straujā proletariāta (strādnieku šķiras) veidošanās, buržuāzijas (vidusšķiras) nostiprināšanās kā vadošā sociālā grupa.

• Sociālās problēmas: Darba apstākļu pasliktināšanās rūpnīcās, bērnu darbs, garas darba stundas, zems atalgojums.

• Tehnoloģiju ietekme: Dzelzceļa un tvaika dzinēja ieviešana mainīja loģistiku un dzīves tempu.

• Sabiedrības izmaiņas: Sieviešu loma sabiedrībā, agrīnas feministu kustības sākums.

2. Intelektuālo sasniegumu raksturojums Industrializācijas laikmetā

• Tehnoloģiskie sasniegumi: Tvaika mašīna (Džeimss Vats), telegrāfs (Semjuels Morze), fotoattēla izgudrošana (Dagēra process).

• Zinātne: Čārlzs Darvins un viņa evolūcijas teorija (Darvina “Sugu izcelšanās”).

• Izglītība: Izglītības pieejamības palielināšanās, pirmās skolas masām, plašāka lasītprasme.

• Filozofija: Marksisma un sociālisma teorijas attīstība (Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss).

• Komunikācija: Grāmatu drukas izmaksu samazināšanās, plašāka piekļuve avīzēm un grāmatām.

3. Mākslas jomu raksturojums Industrializācijas laikmetā

• Mākslas raksturojums: Māksla reaģēja uz sociālajām pārmaiņām un industrializācijas ietekmi, parādījās jauni stili un virzieni.

• Mākslas stili un virzieni:

• Romantisms: Emociju un dabas izcelšana kā reakcija uz industrializācijas racionalitāti. Piemēri: Viljams Tērners, Fransisko Goija.

• Reālisms: Rūpniecības laikmeta realitātes attēlošana, piemēram, Gustavs Kurbē, Onorē Domjē.

• Impresionisms: Gaismas un mirkļa noskaņas attēlošana (Klods Monē, Edgars Degā).

• Arhitektūra: Industriālo materiālu izmantošana (dzelzs, tērauds), piemēram, Eifeļa tornis.

• Literatūra: Romantisma un reālisma literatūra (Viktors Igo, Čārlzs Dikenss).

4. Industrializācijas laikmeta kultūrai raksturīgie atpazīstamības simboli

• Rūpnīcas un skursteņi: Industrializācijas vizuālā dominance.

• Dzelzceļš: Tehnoloģiju progresa simbols.

• Eifeļa tornis: Jauno materiālu un arhitektūras inovāciju simbols.

• Darbnīcas un darbinieki: Strādnieku šķiras un industriālās ražošanas attēlojumi.

 Kubismu raksturo:

• dabas formu stilizācija - ģeometrizācija,

• attēlojamo objektu virsmu skaldījums,

• objekta attēlojums no dažādiem skatupunktiem vienlaicīgi, nevienam nedodot priekšroku,

• centieni attēlot trīsdimensionālus objektus,

• darbos izmanto dažādus materiālus - sāk kolāžas tehniku

• ekspresionisti noliedz racionālo, saprātīgo;

• uzsver kāpinātu izteiksmīgumu, lai attēlotu pārdzīvojumus, sevišķi - negatīvos, lai skatītāju ierautu tajā noskaņā, kurā atradies mākslinieks;,

• lai to panāktu, izmanto līniju, formu deformāciju, krāsu plūsmas.

  
  

  
  

Modernisms deva lielu uzmanību individuālismam un cilvēka brīvībai. Cilvēks tika uztverts kā neatkarīgs un radošs indivīds, kam ir spēja ietekmēt sabiedrības attīstību. Šis individuālisma un radošuma uzsvars atspoguļojās gan filozofijā, gan mākslā. Cilvēki sāka izjūt lielāku personisku atbildību par savu dzīvi un izvēlēm, kas varēja ietekmēt arī sabiedrības kopējo dinamiku. Pirmā pasaules kara un tās sekas radīja politisko un sociālo nestabilitāti daudzās valstīs. Šajā periodā notika revolūcijas, karadarbība un politiskas pārmaiņas. Tas veicināja jaunas valsts struktūras un politiskās ideoloģijas attīstību. Cilvēki meklēja jaunus risinājumus sabiedrības organizācijā, un idejas par demokrātiju un cilvēktiesībām sāka izplatīties. Modernisms raksturojās ar kritisku attieksmi pret tradicionālo reliģiju. Daži cilvēki centās atrast jaunus garīguma veidus, kas atbilstu modernajai pasaulei, un tas izpaužas gan garīgajās praksēs, gan mākslā. Tomēr citi pilnībā atteicās no reliģijas, uzsverot zinātni un loģiku kā ceļu uz izpratni par pasauli. Šī attieksme veicināja reliģisko daudzveidību un ateismu attīstību.

Modernisma laikā cilvēki saskārās ar dažādiem izaicinājumiem un meklēja jaunas idejas, kas spētu atbilst šai dinamiskajai un sarežģītajai laikmetam. Individuālisms, politiskās pārmaiņas un reliģijas transformācijas bija būtiski elementi šajā periodā.

Einšteina Relativitātes Teorija:

• 1905. gadā Alberts Einšteins publicēja savu speciālo relativitātes teoriju, kas pārveidoja izpratni par laiku, telpu un masu. 1915. gadā sekoja vispārējā relativitātes teorija, kurā aprakstīta masas ietekme uz telpu un laiku.

Intelektuālie sasniegumi

Kvantu teorija

• Kvanta fizika attīstījās arī šajā laikā, kur fiziķi kā Niels Bohrs un Maks Planck pētīja mikropasauli un daļiņu uzvedību. Šie atklājumi radīja jaunu izpratni par enerģiju un materiālo pasauli.

Abstraktā Glezniecība:

• Abstraktais ekspresionisms un kubisms ieviesa jaunus veidus, kā mākslinieki varēja attēlot un interpretēt pasauli. Gleznas vairs nebija tikai precīzi attēli, bet arī abstrakti un emocionāli izteiksmīgi darbi.

Dadaisma Kustība:

• Dadaisti izmantoja absurdu un nejēdzību kā pretestību kara un tradicionālajām vērtībām. Viņi radīja kollāžas, dzejniecību un performansus, lai izaicinātu sabiedrības normas.

Surreālisms:

• Surreālisti, piemēram, Salvador Dali un Andre Breton, meklēja jaunus veidus, kā attēlot apziņas un zemapziņas elementus mākslā. Viņi eksperimentēja ar automātisku rakstīšanu un neregulārām formām.

Eksistenciālisms:

• Eksistenciālisti kā Jean-Paul Sartre un Albert Camus analizēja cilvēku eksistenci un brīvību, uzsverot individuālo atbildību par savu dzīvi.

Freida Psihoanalīze:

• Sigmunds Freids ieviesa psihoanalīzi, pētot cilvēka zemapziņu un piedziņas spēkus, kas ietekmē mūsu rīcību un domas.

Mākslas jomas

Modernistiskā arhitektūra lika uzsvaru uz funkcionalitāti un vienkāršību. Īpaša uzmanība tika pievērsta telpiskajām inovācijām.Tēlniecībā parādījās abstrakcija un eksperimenti ar formu. Skulptori meklēja jaunus veidus, kā attēlot cilvēku un pasauli.Abstraktais ekspresionisms un kubisms bija divi no ievērojamākajiem mākslas virzieniem. Mākslinieki izmantoja jaunus veidus, lai atspoguļotu subjektīvo pieredzi un emocijas.Teātrī notika radikālas izmaiņas ar eksperimentiem gan formā, gan saturā. Bertolda Brehta darbi, piemēram, iezīmēja teātra politizāciju un skatītāju iesaistīšanu. Ietekmīgākais gleznieks bija Pablo Pikaso, kurš gleznoja kubisma un abstraktā ekspresionisma stilā. Spilgtākā viņa glezna ir "Guernica". Viens no populārākajiem Tēlniekiem bija Marsels Dučamps, kurš ir pazīstams aar savu teicienu "ready made". Viens no populārākajiem arhitektiem no šī gadsimta ir Le Corbusier, kurš akcentēja funkcinalitāti un telpiskās inovācijas. Teātra mākslā izcēlās Salvadors Dali, kurš bija gan aktieris, gan režisors, un viņš radīja vēl neredzētas skates, kā arī filmēja tā laika vienas no inovatīvākajām filmām, kā arī bija populārs surreālisma gleznotājs.

Mākslinieki attēloja objektu kustībā, mainot tā kontūras (skrejošam zirgam ir nevis 4, bet 20 kājas), kopaina tika saskaldīta, uzsvars likts uz ritmiem, krāsas un gaismas pretnostatījumiem.

Tāpat futūristi gleznās centās attēlot trokšņus - "futūristus iedvesmoja pilsētas troksnis: rūpnīcu dunoņa, vilciena klaudzoņa, pūļa soļi, automobiļu riepu švīkstoņa".2

Sirreālisms tāpat arī balstījās uz psihoanalītiķa Z. Freida atzinumiem par bezapziņu - cilvēka psihes dziļāko slāni, kura izpausmes ir sapņi, murgi, vīzijas.

Daudzi mākslinieki sevi ir pieskaitījuši pie avangarda kustības un turpina to darīt no dadaisma kustības līdz par valodas poētiem 1980. gados.^[1]