"Drīz visa Rīga bija pārvērtusies par milzīgu tautas sapulci. (...) Biedru skaits pieauga. Drīz arī es stājos savienības rindās. Nu mēs varējām cauriem vakariem sēdēt un spriest, kādu valsti būvēsim: kāda literatūra un māksla veidos viņas kodolu un ārieni, kādas sabiedriskas institūcijas darbosies, ko un kā pasniegs jaunajās skolās un augstskolās, kādi likumi nāks veco vietā."

(Citāts no Svena Kuzmina romāna ''Skaistums un nemiers")

"1905. gada 10. novembrī darbu sāka tautskolotāju kongress Rīgā. K. Skalbe bija skolotāju centrālbiroja loceklis. Gada beigās K. Skalbe nodibināja un rediģēja žurnālu “Kāvi”, kurā bija lasāmi ne tikai literāri darbi, bet arī asi pret cara patvaldību vērsti raksti."

(https://enciklopedija.lv/skirklis/97180-K%C4%81rlis-Skalbe)

"Nesen gadījās izcilā sabiedrībā nobraukt Vecpiebalgā. Pārnakšņojām dzimtajā kalēja namiņā. Naktī aizgājām līdz ezeram- tai viltotajai jūrai, kurā spoguļojas kosmoss. (...) Iespējams, tā jūra nemaz nebija tik izdomāta. Katrā ziņā, skatoties no kalna gala, viņas fosforiskā virsma bija vienīgā līdzenā vieta visā apvidū. Un tā bija dīvaina sajūta, no kuras elpa rāvās ciet un krūtīs kaut kas metās."

(Citāts no Svena Kuzmina romāna ''Skaistums un nemiers")

"Dzimis kā jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos." (https://www.literatura.lv/personas/karlis-skalbe)

"Rūdis mums deva literāriskus padomus, palīdzēja tikt pie naudas un publikācijām, nereti baroja un deva naktsmājas Brakos vai savās Rīgas mēbelētajās istabās Ņevas ielā."

(Citāts no Svena Kuzmina romāna ''Skaistums un nemiers")

"Rūdolfs Blaumanis ikdienas dzīvē bijis iejūtīgs un sirsnīgs pret visiem, kurus sastapis. Sevišķi daudz viņš palīdzēja jaunajiem rakstniekiem, kurus mēdz dēvēt par Blaumaņa literārajiem audžudēliem. Kārlis Skalbe jaunībā bija viens no tiem, kuru Blaumanis ar lielu sirsnību atbalstījis gan ar padomu, gan reizēm finansiāli."

(https://memorialiemuzeji.lv/stories/empatiskais-blaumanis/)

"Mans režīms Grazdonā bija diezgan spartisks. No rītiem vēroju Liepiņa praksi un asistēju, slaucīdams tāfeli. Pēcpusdienā pabeidzis mācīt klasi, viņš mācīja mani."

(Citāts no Svena Kuzmina romāna ''Skaistums un nemiers")

"1898. gada rudenī turpināja rakstveža palīga darbu Ērgļos (1898–1900) pie dzejnieka Pētera Blaua. No 1900. gada rudens līdz 1904. gadam kā otrais skolotājs strādāja Ērgļu pagastskolā. Paralēli strādāja arī Raunas draudzes skolā ( grāmatā dēvēta par Grazdonas pagastskolu). Saistībā ar darbību nelegālajā pulciņā “Trubadūri” kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas. Ērgļu un Raunas posmā iznāca K. Skalbes dzejoļu krājums “Cietumnieka sapņi” (1902) un pirmā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904). 1904. gada rudenī trešā grāmata – dzejoļu krājums “Kad ābeles zied”."

(https://enciklopedija.lv/skirklis/97180-K%C4%81rlis-Skalbe)

"Daudzus gadus vēlāk Akuraters savās atmiņās rakstīja, ka 1904. gada vasara esot bijis laimīgākais laiks viņa mūžā. Domāju, viņš nepārspīlēja. Jo arī es, par spīti slimajai plaušai, Atradzē jutos izcili labi. Tur bija jūtama mākslas klātbūtne, it kā mūzas būtu sapinušās ābeļu zaros un mūžveco kolonnu drupās, kas vietām rēgojās brikšņos. Rakstīju maz. Es vispār rakstu lēni un apdomīgi, un tik skaistās vietās prāts nesas uz dažādām estētiskām nerātnībām, bet tikai ne uz darbu. Tomēr apkopoju savas jaunākās dzejas krājumā.''

(Citāts no Svena Kuzmina romāna ''Skaistums un nemiers")

"Maskavā Akuraters arī apgūst senās valodas – latīņu un grieķu. Krievijas lielpilsētā viņš nodzīvo līdz 1905. gadam. Tieši šīs filozofijas studijas brīvajā laikā piešķīra Akuratera domām to dziļumu, kas bija nepieciešams, lai sāktu nopietnu literāro darbību, jo viņš pats uzskata: „Ar manu aizbraukšanu uz Maskavu 1903. g. rudenī nobeidzas mans pirmais posms rakstniecībā – taisnību sakot, tikai mēģinājumi. Plašākus un lielākus atvarus man sniedza jaunas atziņas, ko ieguvu lielpilsētā – dzīvē un grāmatās” . Šīs jaunās atziņas arī ierakstītas Akuratera pirmajos dzejoļu krājumos „Zvaigžņu nakts” un „Ziemeļos”, kā arī poēmā uz „Saules kalnu”, kuru rakstnieks aizsācis 1904. gada vasarā, kuru kopā ar Kārli Krūzu, Kārli Skalbi, Antonu Austriņu un citiem rakstniekiem pavadīja Atradzes muižā pie Kokneses.''

(https://academia.lndb.lv/ftp/119/matusevica_edite_20100110.pdf)