Sabiedrības raksturojums:

• Pilsētvalstis (piemēram, Atēnas un Sparta Grieķijā)

• Politiskās sistēmas: Grieķijā – demokrātija, Romas impērijā – republika

• Reliģija: Grieķijā un Romā – politeisms

Intelektuālie sasniegumi:

• Grieķijā: filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis), matemātika (Pitagors, Eiklīds), literatūra (Homērs).

• Romā: tiesību sistēma (Romiešu likumi), arhitektūras un inženierijas sasniegumi (akvedukti, Kolizejs).

Mākslas jomas:

• Arhitektūra: Partenons Grieķijā, Panteons un Kolizejs Romā.

• Tēlniecība: Grieķijas klasiskās statujas (piem., Mīrons – „Diskobols”), Romas portreti.

• Literatūra un teātris: Grieķijā traģēdijas un komēdijas (Eiripīds, Aristofans), Romā eposs („Eneīda” – Vergīlijs).

Sabiedrības raksturojums:

• Feodālisms kā sabiedrības un ekonomikas pamats.

• Spēcīga kristīgā baznīca, kas ietekmēja politiku, kultūru un zinātni.

• Austrumeiropā – Bizantijas impērija, kurā dominēja pareizticība.

Intelektuālie sasniegumi:

• Kristīgās teoloģijas attīstība (Akvinietis, Augustīns).

• Klosteri kā zināšanu centri: manuskriptu pārrakstīšana un saglabāšana.

• Bizantijas kultūrā – rakstu valoda (grieķu valoda) un tiesību kodifikācija („Justiniāna kodekss”).

Mākslas jomas:

• Arhitektūra: romānika (masīvas baznīcas), vēlāk gotika (piem., Katedrāles – Parīzes Dievmātes katedrāle).

• Ikonogrāfija: Bizantijā ikonas un mozaīkas ar reliģiskiem tēliem.

• Literatūra: Rietumos – hronikas un reliģiskie teksti, Austrumos – „Svētā Sofija” un „Bizantijas himnas”.

Sabiedrības raksturojums:

• Atgriešanās pie antīkās kultūras vērtībām.

• Cilvēks kā centrālais kultūras un mākslas objekts (antropocentrisms).

• Reliģiskā reforma (Luters, protestantisms), taču arī baznīcas ietekmes saglabāšanās.

Intelektuālie sasniegumi:

• Renesanses humanisms: filozofija, kas uzsver cilvēka radošo potenciālu (Erazms no Roterdamas).

• Zinātne: Leonardo da Vinči, Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs.

• Druka un izglītības izplatīšanās (Gūtenberga spiedes izgudrošana).

Mākslas jomas:

• Arhitektūra: simetrija un harmonija (Brunelleski, Romas Sv. Pētera bazilika).

• Tēlniecība: Mikelandželo („Dāvids”).

• Glezniecība: Rafaēls, da Vinči („Mona Liza”, „Svētais Vakarēdiens”).

• Literatūra: Viljams Šekspīrs, Dante („Dievišķā komēdija”), Servantess („Dons Kihots”).

Sabiedrības raksturojums:

17. gadsimtā Eiropā nostiprinās absolūtās monarhijas, kur valdniekam ir pilnīga vara pār valsti un viņš nav atbildīgs tautai vai likumiem. Šo varas formu bieži balsta ideja par valdnieka dievišķo izcelsmi – ka viņš valda ar Dieva gribu. Luijs XIV, saukts par “Saules karali”, ir spilgtākais absolūtisma piemērs: viņš koncentrē visu varu savās rokās, vājinot muižniecību un pārvaldot valsti centralizēti no Versaļas.

Sabiedrība šajā laikā ir stingri kārtu sabiedrība – muižnieki un garīdzniecība bauda privilēģijas, kamēr zemnieki (vairums iedzīvotāju) dzīvo nabadzībā un maksā nodokļus. Politiskā līdzdalība ir izslēgta. Baznīca sadarbojas ar monarhiju, lai uzturētu sabiedrības kārtību, un reliģijai ir liela ietekme uz ikdienas dzīvi.

Intelektuālie sasniegumi:

17. gadsimts ir zinātniskās revolūcijas sākums, taču tas vēl aizvien norisinās ierobežotas brīvības apstākļos, jo baznīca un valdnieki cenšas kontrolēt, kādas idejas tiek izplatītas. Galilejs un Keplers attīsta astronomiju, pierādot, ka Zeme griežas ap Sauli, nevis atrodas Visuma centrā. Šīs idejas tiek uzskatītas par pretrunā ar baznīcas mācību, un Galilejs pat tiek tiesāts inkvizīcijas priekšā.

Sers Īzaks Ņūtons formulē gravitācijas likumu, kas maina izpratni par fiziku un dabas kārtību. Tomēr šajā laikmetā zinātne vēl nav sabiedrībā plaši pieejama – tās attīstību galvenokārt veicina aristokrātija un zinātnieki, kuri bieži darbojas atsevišķi vai valdnieka paspārnē, nevis sadarbībā ar sabiedrību.

Mākslas jomas:

• Māksla šajā laikmetā kalpo galvenokārt valdnieku un baznīcas interesēm. Valda baroka stils, kas raksturīgs ar greznību, dramatismu, simetriju, bagātīgiem rotājumiem un varenību. Baroka uzdevums ir apžilbināt, radīt cieņu pret varu un dievišķumu. Mākslā bieži attēloti valdnieki, dievišķas ainas, kara spožums.

  Versaļas pils ir spilgts piemērs – tā simbolizē Luija XIV varenību, kur katra detaļa kalpo, lai stiprinātu karaļa autoritāti. Mūzikā dominē Johans Sebastians Bahs, Georgs Frīdrihs Hendelis, kas rada iespaidīgus oratorijas, kantātes un dievkalpojumu mūziku.

  Literatūra un teātris galvenokārt kalpo elites gaumei un netiek uzskatīti par līdzekli ideju pārnešanai visai sabiedrībai.

Sabiedrības raksturojums:

18. gadsimtā, Apgaismības ideju ietekmē, sabiedrībā notiek būtiskas pārmaiņas. Cilvēki sāk apšaubīt absolūto varu un baznīcas autoritāti, pieaug prasība pēc saprāta, zināšanām, cilvēktiesībām un likuma varas. Filozofi, piemēram, Monteskjē un Ruso, pauž idejas par tautas suverenitāti, sabiedrības līgumu un vienlīdzību likuma priekšā.

Sabiedrībā palielinās izglītības nozīme, veidojas vidusšķira, kas aktīvi seko politiskajām un filozofiskajām norisēm. Cilvēki arvien vairāk vēlējas iesaistīties pārvaldē, kas galu galā arī veicina revolūciju kustības, īpaši Francijas revolūciju (1789). Apgaismības laikmetā sabiedrība sāk pāriet no paklausības autoritātēm uz individuālām tiesībām un atbildību.

Intelektuālie sasniegumi:

18. gadsimts ir Apgaismības laikmets, kur prāts, zināšanas un izglītība kļūst par centrālajām vērtībām. Zinātne tiek plaši attīstīta un atbrīvota no reliģiskās kontroles. Filozofi sāk domāt par cilvēka tiesībām, politisko sistēmu, sabiedrības uzbūvi.

Monteskjē ierosina varas dalīšanu trīs daļās – likumdevēja, izpildvara un tiesu vara –, lai nepieļautu vienas personas pārākumu. Ruso attīsta sabiedriskā līguma teoriju, bet Volters aizstāv vārda brīvību un reliģijas toleranci. Šīs idejas liek pamatus mūsdienu demokrātijai.

Svarīgs sasniegums ir “Enciklopēdijas” izdošana (Didero un d’Alemberts), kurā tiek apkopotas visas tā laika zināšanas, padarot tās pieejamas plašākai publikai. Tas ir simbols tam, ka zināšanas pieder ne tikai elitei, bet kļūst par kopēju vērtību.

Mākslas jomas:

18. gadsimtā māksla maina savu mērķi un raksturu – tās uzdevums kļūst izglītot, atspoguļot prāta pārākumu un kritizēt sabiedrību. Baroku nomaina klasicisms, kas iedvesmojas no Senās Grieķijas un Romas – stilā dominē skaidrība, līdzsvars, loģika un harmonija.

Attīstās literatūra un žurnālistika, kur mākslinieki pauž sabiedrisko viedokli, aizstāv taisnīgumu un cilvēka cieņu. Teātris kļūst pieejams arī vidusšķirai, un tajā tiek rādītas sociālas problēmas.

Mūzikā izceļas Volfgangs Amadejs Mocarts un Jozefs Haidns – viņu darbi kļūst populāri plašākās sabiedrības aprindās, tie ir pieejamāki un emocionāli tuvāki klausītājam.