Hierarhiska sabiedrība, kuras augšgalā - aristokrātija.

Sabiedrība sadalīta 5 grupās - vīrieši, sievietes, heloti, vergi un bērni.

Vīriešu augstākais slānis bija aristokrāti. Aristokrāti iesaistījās polisu pārvaldē. Otrais slānis bija vīrieši ar mazāk auglīgu zemi. Tos sauca par perioikoi. Trešais slānis nodarbojās ar tirzniecību un manufaktūru.

Sievietēm bija maz tiesību, tās laiku pavadīja mājās, rūpējoties par bērniem. Sievietes drīkstēja dzert vīnu un viņām drīkstēja piederēt zeme.

Bērni apmeklēja skolas, tie mācījās lasīt, rakstīt un apguva matemātiku. Vēlāk arī literatūru un fiziskas aktivitātes. Atēnās zēniem bija obligāts militārais dienests. Meitenes mācījās, viņas apguva vieglatlētiku un dejošanu.

Pusdarbnieki ir Spartas heloti. Tos nevarēja pārdot. Helotiem bija jāpiedalās karā.

Vergi uzskatīti kā vajadzība un kaut kas normāls. Vergi iegūti tos iegādājoties, zādzībās un karos. Vergi varēja piederēt arī valstij. Vergi nodarbojās ar darbiem mājās, ar lauksaimniecību, darbu raktuvēs, izklaidē un militārajos spēkos.

Polisu veidošanās. (Polisa - grieķu pilsētvalsts)

Aristokrāti iesaistījās polisu pārvaldē.

Politeisms. (Ticība vairākām dievībām) Galvenie dievi bija Olimpa dievi.

No paša sākuma - patriarhiāla.

Sabiedrība dalās kārtās - patricieši (dižciltīgie) un plebeji (vienkāršā tauta, proletariāts).

Verdzība.

Kosmopolitika.

Valstī ir likumi.

Valsti pārvalda patricieši - Senāts.

Plebeji nedrīkst iesaistīties valsts ppārvaldē.

Neiecietība pret citām tautām, smagu, fizisku darbu.

Politeisms līdz 1. gs. Romas Impērijā iekļauto dievu adaptēšana.

Monoteisms no 1. gs. Reliģija - kristietība. Līdz ar kristīgo draudžu izplatību pāreja no kosmocentrisma uz teocentrismu.

Gladiatoru cīņas

Sabiedrība iedalās 3 kārtas: garīdznieki (muižnieki un zemnieki), dižciltīgie (bruņinieki), proletariāts (strādnieki).

Bizantijas sabiedrībā dominēja imperatora ģimene un valdīja vīriešu aristokrātija.

Senā Grieķija pazīstama ar vienu no agrākajām demokrātijas formām. Atēnu demokrātija ļāva tiesīgiem pilsoņiem piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Filozofijai un filozofiem bija liela ietekme uz Rietumu domāšanu. Grieķu filozofija centās izprast fundimentālus jautājumus par visumu, cilvēka eksistenci un zināšanu būtību.

Matemātikā pamatus ģeometrijai lika Grieķu matemātiķi, izstrādājot teorēmas un principus. Tos izmanto arī mūsdienās. Grieķi progresēja trigonometrijā, algebrā un skaitļu teorijā. Zelta griezums.

Medicīnā Sengrieķu ārsti lika pamatus zinātniskām pieejām dziedniecībā. Grieķu medicīna ietekmēja vēlākās medicīnas tradīcijas, veicināja mūsdienu medicīnas prakses attīstību.

Demokrātijas pirmsākumi (vēlēšanas, pilsoņu tiesības)

Radās ātri apgūstama rakstība - pilnveidota lineārā A rakstība.

Atklāj 3 veidu orderus - doriskais, joniskais un korintiskais.

Antroprocentrisms - ideja, ka cilvēks ir centrālais, svarīgākais visuma elements.

Dzejas, prozas, teātra (komēdija un traģēdija) pirmsākumi.

Astronomijas attīstība - Taless novēro pirmo Saules aptumsumu.

Olimpiskās spēles (pirmās 776. gadā).

Likumdošana

Duālisms - valda demokrātija, bet tiesības pilsoņiem nav vienādas.

Romieši izmantojot grieķu grāmatas, medicīnā sāka izmantot garšaugus un saknes, minerālus, dzīvnieku produktus un metālus. Medikamenti kļuva aizvien pieejamāki.

Latīņu alfabēts, valoda

Būvniecība, arhitekūra.

Ūdensvada izgudrošana.

Inženierija.

Lauksaimniecības rīku attīstība.

Tehnoloģijas galvenokārt tika izstrādātas, izmantojot nelielas inovācijas un izmantojot musulmaņu starpniecību.

Baznīcu un klosteru izveidošana izraisīja akmens arhitektūras attīstību.

Kopš sākotnējiem pirmsākumiem, kas pazīstami kā pirmā romānika, stils uzplauka un izplatījās visā Eiropā.

No 12. gadsimta sākuma franču celtnieki attīstīja gotikas stilu.

Humānisti bija ieinteresēti klasisko zināšanu apgūšanā, kā arī savu prasmju un talantu attīstībā. Renesanses humānisms ietekmēja sabiedrības uzskatus, un šī perioda literatūru, mākslu un izglītību.

Medicīnas nozarē izmantoti sengrieķu atklājumi. Revolucionāru veikumu panāca Vilijams Hārvijs kurš publicēja grāmatu De Motu Cordis, tajā veikta detalizēta un vispārēja sirds struktūras analīze.

Astronomija-Renesanses laikā zinātnieki atkārtoti atklāja Platona darbus, kad tie iekļuva Eiropā caur musulmaņu Spāniju un Bizantiju.

Monarhs - bieži uzskatīja sevi par Dievu.

Elitārisms - hofmaņi (dvēseles ierēdņi, kas kalpoja monarham, bieži bija kultūras un intelektuālās dzīves iesācēji).

Māksla un zinātne - kļuva par monarha un aristokrātijas statusa simbolu un tālāko attīstību. Daži no slavenākajiem māksliniekiem un zinātniekiem šajā periodā darbojās

monarha vai aristokrātu pakalpojumā.

Cenzūra

Reliģija - baznīca bija būtisks monarha varas atbalstītājs un bieži vien noteica kultūras un sabiedriskās dzīves standartus.

Demokrātija

Konstitucionālisms

Tiesiskums

Pilsoniskās tiesības un vienlīdzība

Sabiedrības līdzdalība

Reliģijas kritika

Reliģijas tolerance

Reliģiskās prakses mainīgums

Īzaka Ņūtona "Principia Mathematica" - 1687.g., ieviesa gravitācijas likumus

Voltēra "Filozofiskais vārdnīcas vārdnīca" - 1764.g., viņa domas par reliģiju, politiku, cilvēka brīvību un uzskatu brīvību, kas ietekmēja gan tolaikējo, gan nākamo laiku domāšanu.

Monteskjē "Par likuma duchu" - 1748.g., politisks traktāts (ideāli par sabiedrības organizāciju un varas attiecībām) ierosina domu par triju varu dalīšanu - izpildvaru, likumdevējas varas un tiesu varas.

Mocarta un Bethovena mūzikas darbi

Baroks - raksturojās ar dekoratīvu un dramatisku formu, krāsainiem kontrastiem un bagātīgiem detaļām. Bieži tika attēloti reliģiski un mitoloģiski temati, un tai bija spēcīga emocionāla sajūta

Klasicisms - balstījās uz antīko mākslu, ar tīru formu, simetriju un harmoniju. Uzsvēra saprātīgumu un disciplīnu, izpaudās gan glezniecībā, gan arhitektūrā.

Rokoko - raksturoja graciozas formas, spilgtas krāsas un intimi temati, bieži attēlojot ikdienas dzīvi un mīlestību.

Portretu māksla - veids, kā panākt sabiedrības statusu un varu. Portretu māksla attīstījās, radot precīzus un detalizētus portretus, kas atspoguļoja gan indivīdu fizisko izskatu, gan viņu garīgo stāvokli.

Rembranta darbs "Nakts sargātāji" (The Night Watch) - demonstrē tehnikas meistarību, spēju atainot emocijas un cilvēciskus attiecību aspektus.

Imanuela Kanta darbs "Kritika tīrā saprāta" (Critique of Pure Reason) - radīja fundamentālas izmaiņas filozofijā, apšaubot tradicionālās uzskatus par cilvēka uztveri un saprātu.

Andrea Palladio - slavens ar savu arhitektūras stilu, kas atgriezās pie antīkās Romas un Grieķijas formām, izmantojot proporcijas un simetriju, kas ietekmēja gan viņa laikabiedrus, gan nākamās paaudzes arhitektus.

Filozofija - uzsvēra saprātīgu domāšanu, kritisko analīzi un cilvēka brīvību.

Literatūra - rakstnieki izplatīja filozofiskas un politiskas idejas darbos.

Māksla - klasicisms bija dominējošais stils, kurā tika censties pēc harmonijas un proporcijām.

Gleznas - attēloti klasicisma ideāli, bieži saskatāmi klasiskie mitoloģiskie un vēsturiskie tēli.

Mūzika - pāreja no baroka uz klasicismu, ar vienkāršākiem un simetriskākiem kompozīcijas modeļiem.

Slaveni komponisti - Mocarts, Bethovens, Hajdns.

Arhitektūra - arhitekti centās radīt harmoniskas un simetriskas celtnes, kas atspoguļoja klasicisma ideālus.

Rūpniecības attīstība veicina urbanizāciju – liela sabiedrības daļa pārceļas uz pilsētām.

Sociālā nevienlīdzība saasinājās starp strādnieku šķiru un kapitālistiem.

Darba apstākļi rūpnīcās bieži bija smagi, kas veicināja strādnieku kustību un arodbiedrību izveidi.

Industriālās valstis, piemēram, Lielbritānija, Vācija un Francija, kļuva par lielvarām.

Parādījās politiski strāvojumi, piemēram, marksisms, kas kritizēja kapitālismu un piedāvāja sociālisma alternatīvu.

Industriālajā laikmetā bija būtiski atklājumi fizikā, ķīmijā un bioloģijā.

• Čārlza Darvina evolūcijas teorija ("Sugu izcelšanās", 1859), kas izaicināja tradicionālos uzskatus par cilvēkiem un to radīšanos.

• Atklājumi inženierzinātnēs (tvaika dzinējs, elektrotehnika), pilnībā mainot veidus kā cilvēki parvietojās un komunicē.

• Fotogrāfija (izgudrota 1839. gadā) deva iespēju skatīti mākslu un realitāti no jauna.

Arhitektūra - Nozīmīgi bija jauni materiāli, piemēram, tērauds un stikls, kas ļāva radīt modernus būvprojektus. Piemērs – Kristāla pils (1851).

• Eklektika bija raksturīga laikmeta arhitektūrai – vairāku stilu sajaukums vienā projektā.

Tēlniecība - Reālisms aktuāls arī tēlniecībā, attēlojot vienkāršus cilvēkus un ikdienas dzīvi.

Glezniecība un grafika- Romantisms (19. gs. sākums): mākslinieki pievērsās dabas varenībai, emocijām un vēsturiskām ainām (piem., Viljams Tērners).

• Reālisms (19. gs. vidus): mākslinieki atspoguļoja strādnieku dzīvi un sabiedrības problēmas (piem., Gustavs Kurbē).

• Impresionisms (19. gs. beigas): atspoguļoja mirkļa iespaidu un gaismas spēli (piem., Klods Monē).

Industriālā modernizācija – strauja rūpniecības attīstība un pilsētu izaugsme mainīja sabiedrisko struktūru un ikdienu.

Sociālā un politiskā spriedze – pieauga strādnieku kustības, feminismu, kā arī nacionālisma un sociālisma ideju izplatība.

Demokrātijas paplašināšanās – vairākās valstīs ieviesa vispārējas vēlēšanu tiesības. Attīstījās parlamentārisms.

Konstitucionālisms un tiesiskums – stiprinājās likuma vara un valsts institūciju loma.

Pilsoniskās tiesības un vienlīdzība – uzplauka sieviešu tiesību kustība, radās jaunas cīņas par rasu un sociālo taisnīgumu.

Sabiedrības līdzdalība – pieauga sabiedrības iesaiste kultūrā, politikā un masu medijos.

Reliģijas kritika – zinātne un racionālisms apstrīdēja tradicionālās reliģiskās autoritātes.

Reliģijas tolerance – pieauga dažādu uzskatu līdzāspastāvēšana, sabiedrība kļuva daudzveidīgāka.

Reliģiskās prakses mainīgums – tradicionālās reliģiskās formas zaudēja ietekmi, pastiprinājās sekulārisms.

Pablo Pikaso darbs "Les Demoiselles d'Avignon" – revolucionārs mākslas darbs, kas ievadīja kubisma virzienu un atspoguļoja radikālu skatījumu uz formu un telpu.

Zigmunds Freids – ar savu psihoanalīzes teoriju ietekmēja psiholoģiju, filozofiju un mākslu, atklājot zemapziņas nozīmi cilvēka rīcībā.

Frīdrihs Nīče – filozofs, kurš apšaubīja tradicionālās morāles vērtības un uzsvēra indivīda brīvību un spēku.

Ludvigs Mīss van der Roe – modernisma arhitektūras pārstāvis, kura princips “mazāk ir vairāk” ietekmēja 20. gs. arhitektūru visā pasaulē.

Filozofija – pieauga eksistenciālisms, psihoanalīze, relativitāte; uzsvars uz cilvēka subjektivitāti un brīvību (Nīče, Freids, Bergsons).

Literatūra – autori meklēja jaunus izteiksmes veidus, bieži izmantojot iekšējo monologu, apziņas plūsmu (Virdžīnija Vulfa, Džeimss Džoiss, Kafka).

Māksla – noraidīja reālismu, radās virzieni kā ekspresionisms, kubisms, sirreālisms. Māksla kļuva eksperimentāla, individuāla.

Gleznas – priekšplānā emocijas, idejas un abstrakcija; formas tika stilizētas un sadalītas, krāsas izmantotas simboliski (Pikaso, Kandinskis, Monē).

Mūzika – tika lauzti tradicionālie skaņdarbu likumi, parādījās impresionisms, ekspresionisms, atonālā mūzika. Slaveni komponisti – Igors Stravinskis, Klods Debisī, Ārnolds Šēnbergs.

Arhitektūra – vienkāršas, funkcionālas formas, inženiertehniskas inovācijas, jauni materiāli (stikls, dzelzsbetons). Pārstāvji – “Bauhaus” skola, Franks Loids Raits un Ludvigs Mīss van der Roe.