Aizvēsture – cilvēces attīstības senākais posms, par kuru nav rakstīto avotu liecību. Tas ir cilvēces vēsturiskās attīstības pats garākais posms. Zinātnieki akmens laikmetu iedala 3 posmos:

-Paleolīts

-Mezolīts

-Neolīts

Tēlotājas mākslas veidi ( ap 20.g.t.p.m.ē. ): Glezniecība ; Tēlniecība ; Cilnis ; Grafeti zīmējumi . Pamatkrāsas - sarkans, dzeltens, brūns , melns. Līdzekli: līnija, laukums, krāsa.

Arheoloģiskās periodizācijas posms cilvēces vēsturē, kad darba rīkus un ieročus sāka darināt no dzelzs. Mākslai dzelzs laikmetā bija daudz iemiesojumu. Dzelzs laikmetā metālapstrāde kļuva sarežģītāka un tika izmantota ne tikai praktiskām vajadzībām, bet arī dekoratīviem nolūkiem. Rotājumos bieži bija sarežģīts dizains vai stilizēti dzīvnieki. Un keramikā dažreiz keramikas trauki tika izgatavoti pēc dzīvnieku, augu vai mītisku būtņu tēla.

Bronza bija pirmais metāls, ko iedeva un sāka apstrādāt uz vietas. Bronzu lietoja galvenokārt ieročiem un rotām, bet darbarīki pamatā bija no koka, kaula, raga un akmens. Tāpat katrā apmetnē darināja māla traukus. Trauku forma bija vienkārša - lielākoties tie izskatījās kā spaiņveida podi.

Divupes mākslai raksturīgas gan estētiskās, rotājošās funkcijas, gan praktiskās funkcijas. Par mākslas darbu praktisko nozīmi liecina, piemēram, dievlūdzēju figūriņas. Divupes mākslai raksturīgs ass kontrasts dzīvnieku un cilvēku attēlošanas precizitātē. Dzīvnieki tika  attēloti reālistiski, ar plastiskām formām, izteiksmīgi. Divupes mākslinieki centās attēlot kustību, radīt kustības iespaidu. Divupiešu izgudrojumi- ritenis, arkls, rakstība. Arhitektūra veidota no malas.

Senajā Ēģiptē māksla tika pakļauta arhitektūrai un reliģijai. Svarīga vieta mākslas darba izveidē bija kanonam. Gliezniecība un tēlniecība bija cieši saistītas ar arhitektūru. Tēlotājmāksla stilam raksturīgs daudzfigūru kompozicionāli ritmisks izkārtojums horizontālās joslās. Cilvēka figūra tika attēlota šādi: galva profilā (no sāniem), acis no priekšas, kājas profilā, bet pleci, rokas pretskatā. Acis parasti palielināja, jo pastāvēja uzskats, ka tās atklāj cilvēka dvēseli.

Grieķiem bij svarīgs skaistums un harmonijā. Grieķi ticēja tādiem dieviem kā: Zevs, Poseidons, Aīds, Hēra un tt. Grieķu arhitektūras galvenais objekts bija templis, vai sabiedriska celtne. Bija 2 veidu kolonnas: doriskās, joniskās. Nozīmīgāka tēlniecība forma bija vīriešu kailfigura. Iezīmes: frontāla nostatījums;svinīga poza;stilizēta;nedzīva sejas izteiksme. Glezniecībā kompozīcija bija simetriska un ritmiska. Dekoratīva stila.

Agrīnā Roma savas izpausmes formas pārņēma no etruskiem un grieķiem. Romiešu māksla ir eklektiska, dominēja, simbolika un algorija. Arhitektūrā izpaudās dinamiskā atjautība un plānošanas doma. Romas tēlniecība savā sakotnē bija reālistiska. Tēlniekus piesaistīja cilvēku individualitāte, jūtas, pārdzīvotais, kas atstāj ietekmi cilvēka izskata. Piešķirot skulptūrām cēlas pozās, teatrālus žestus , seja saglabāja attīstību realitātei . Iecienīts glezniecībā bija augu un dzīvnieku attēlojums, dabas ainavas ,ziedi, dažādi ornamenti.

Bizantijas lielvalstij bija raksturīga laicīgas un garīgās varas vienotība. Nozīmīgākas bizantiešu celtnes bija baznīcas, krusta -kupola celtnēm. Dekoratīvie elementi: rotā freskas, ikonas, mozaīkas, zeltīti priekšmeti. Tēlniecības veidi: koka, metāla un akmens darbi. Gleznoti attēli bija stilizēti. Kompozīcija - frontāla , plakana, bez ēnām un dziļuma ilūzijas. Pagarinātas auguma proporcijas. Ikonas kļuva par galvenajiem mākslas darbiem Bizantijā.