Pilsoņi: Pilsoņi bija tie, kas dzīvoja konkrētajā polisā un kuriem bija politiskās tiesības. Tomēr pilsonība varēja būt ierobežota atkarībā no dzimuma, īpašuma vai dzimtas. Pilsoņi piedalījās politiskajā dzīvē, piedaloties sapulcēs un lēmumu pieņemšanā.

Ekonomika: Senajā Grieķijā pastāvēja bagātāki un ietekmīgāki cilvēki, kuri veidoja sociālo un ekonomisko eliti. Šie cilvēki bieži ieņēma augstus amatus vai bija iesaistīti tirdzniecībā un uzņēmējdarbībā.

Valdība: Dažādas pilsētās praktizēja dažādas valdības formas, piemēram, demokrātiju (Atēnas) vai oligarhiju (Sparta). Demokrātiskās polis varēja ļaut plašam pilsoņu loksnei piedalīties lēmumu pieņemšanā, savukārt oligarhiskās polis varēja būt kontrolētas ar ierobežotu elites grupu.

Arhitektūra: Grieķu arhitektūra ietvēra daudzus būvju veidus, tostarp tempļus, teātrus, pilis. Tā bija inovatīva un ietvēra daudzus stila veidus, piemēram, doreisko, jonisko un korintisko.

Skulptūra: Sengrieķu skulptori spēja radīt gleznainas un izteiksmīgas figūras, īpaši pievēršoties anatomiskajai precizitātei. Skulptūra bieži tika izmantota gan dekoratīviem mērķiem, gan arī kultiskiem vai piemiņas nolūkiem.

Teātris: Grieķu teātris bija kompleksa mākslas forma, ietverot dramaturģiju, skatuvi, mūziku un dekorācijas. Tragēdijas un komēdijas tika izrādītas teātros, piemēram, teātrī Dionīsijā.

Literatūra un poēzija: Grieķu literatūra un poēzija bija arī svarīga mākslas joma, ietverot darbus no slaveniem autoriem kā Homērs, Hesiods, Safo un citas izcilas literāras personības.

Romas iekarotajās teritorijās mācījās latīņu valodu, jo tā bija valsts pārvaldes valoda. Pēc impērijas sabrukuma latīņu valoda provincēs izdzīvoja kā dialekts, vēlāk sajaucoties ar citu tautu valodām.

Romiešu radītie likumi pārdzīvoja impērijas sabrukumu, jo tie bija pierakstīti un atsevišķās valstīs pēc Romas sabrukuma pēc tiem dzīvoja sabiedrība.

Romieši, ņēmot vērā ģeogrāfiskos un politiskos apstākļus, būvēja pilsētas izdevīgās vietās. Tā tika likti pamati Londonai, Parīzei, Lionai, Bordo, Ķelnei, Toledo, Milānai un, protams, Romai.

Senās Romas forumi bija sabiedriskās dzīves centri, kur notika ne tikai tirdzniecība, bet arī politiskās diskusijas un publiski uzstāšanās.  

Glezniecība un tēlniecība: Daļa grieķu skulptūru ir saglabājušās, pateicoties tam, ka romieši tās kopēja. Vēlākajos gadsimtos itāļu mākslinieki un citu zemju slaveni tēlnieki no tām mācījās, kā savos darbos parādīt cilvēka proporcijas un radīt reālistisku attēlojumu. Daudzi gleznotāji izmantoja antīko leģendu sižetus. Arī mūsdienās mākslinieki dažkārt atgriežas pie antīkās vēstures tēmām.

Arhitektūra: Slavenākais romiešu amfiteātris ir Kolizejs, kas bija lielisks piemērs inženierzinātnei un dizainam. Romas tempļi bija celti dažādos stilos, ietverot doreisko, jonisko un korintisko. Par piemēru var minēt Panteonu, kas ir viens no slavenākajiem romiešu tempļiem. 

Viduslaikos Eiropa piedzīvoja daudzas pārmaiņas. Feodālisms, baznīcas varas ietekme un valstu fragmentācija bija raksturīgas viduslaiku sabiedrībai. Kopā ar to attīstījās lielas pilsētas un tirdzniecība, radot jaunus ekonomikas un sabiedrības modeļus.

Kad arvien vairāk cilvēku spēja lasīt un rakstīt, radās arvien jauni virzieni literatūrā. Rakstnieki arvien vairāk rakstīja dzimtajā valodā, nevis latīņu, un viņi rakstīja par to, kas cilvēkus satrauc ikdienā – mīlestību, sadzīvi, izsmēja dažādas nebūšanas.

Bizantieši izmantoja daudzus seno tautu izgudrojumus. Viņi pirmie Eiropā iemācījās izgatavot zīdu, lieliski apstrādāja zeltu, sudrabu un stiklu.

Zinātnieks Leons Matemātiķis atklāja, ka mainīgus skaitļus aprēķinos var aizstāt ar burtiem. Viņš radīja algebru.

Interesantākais bizantiešu atklājums bija „grieķu uguns”, ko izdomāja zinātnieks Kaliniks. Pretī kuģiem, kas uzbruka bizantiešiem, izlēja īpašu degošu maisījumu (no naftas, sēra un dzīvsudraba). Tas ūdenī neapdzisa un tāpēc aizdedzināja pretinieku kuģus.

No viduslaiku gadsimtiem saglabājušies zīmējumi, miniatūras, mozaīkas, freskas, gleznas un skulptūras, kā arī arhitektūras pieminekļi. Tos var pētīt, salīdzināt, analizēt un izdarīt secinājumus. Tie palīdz ieraudzīt vēsturi, rada priekšstatus par konkrētu vēstures posmu, vietu un vidi, atpazīstot tiem raksturīgas iezīmes: augu un dzīvnieku valsts, cilvēku apģērbs, stils un mākslinieciskie paņēmieni.

Mākslas stili:

Romānisms (10.–12. gadsimts): Šis stils izpaužas ar lieliem baznīcu un katedrāļu torņiem, bieziem mūriem un neregulāru logu ierīcēm. Romānisks stils galvenokārt tika izmantots baznīcu arhitektūrā un skulptūrā.

Gotika (12.–15. gadsimts): Gotiskajā stilā dominē augsto katedrāļu un baznīcu būvniecība. Raksturīgas ir arī smalki izstrādātas stikla vitrāžas, smalkās skulptūras un detlīgi apdari. Gotiskais stils sekmēja estētikas un arhitektūras attīstību.

Kompasu uz Eiropu no Ķīnas atveda arābu tirgotāji. Ir zināms, ka 12. gadsimtā kompasu izmantoja, kuģojot pa Vidusjūru. Eiropā viens no pirmajiem magnētiskā kompasa uzbūvi aprakstīja anglis Aleksandrs Nekams (1157-1217).

13. gadsimtā radās ideja savienot divas lēcas. Pirmās lēcas bija no slīpēta kalnu kristāla – berila, no kā arī radies nosaukums „brilles”. Idejas autors nav zināms. Pirmās brilles mācēja tikai uzsēdināt uz deguna. 15. gs. tika izgudrotas brilles tuvredzīgiem cilvēkiem.

Pirmās vējdzirnavas tika uzbūvētas Ziemeļfrancijā 1180. gadā. Gan ūdensdzirnavas, gan vējdzirnavas atviegloja graudu malšanu.

Arbalets radās Eiropā (neatkarīgi no līdzīga ieroča Ķīnā) kā kara un medību ierocis. Tas bija smags, un tā uzvilkšana prasīja spēku un laiku. Arbaleta bultas bija ar lielu caursišanas spēku.
 

Amatniecība un darbības specializācija: Amatniecība un darbības specializācija kļuva būtiska daļa no ekonomikas. Daudzas pilsētas kļuva par specifisku amatniecības nozaru centriem, kurās koncentrējās zināšanas un prasmes konkrētās nozarēs.

Zemes izmantošana: Zemes izmantošana un lauksaimniecība bija svarīga daļa no ekonomikas. Laikā, kad iedzīvotāju skaits pilsētās pieauga, radās vajadzība pēc jauniem zemes izmantošanas veidiem un lauksaimniecības metožu pilnveidošanas.

Druka un tipogrāfija: Johans Gūtenbergs izgudroja tipogrāfiju ap 1440. gadu, ļaujot masveidā radīt grāmatas un paplašinot piekļuvi literatūrai. Viņa lielais sasniegums bija iespēja ražot identiskas kopijas, veicinot zināšanu izplatīšanu.

Renesanses laikā jebkura darbība ģimenes, sabiedrības vai valsts labā tika slavēta un cildināta. Par darbu atzina arī garīgu nodarbošanos pārvaldē, likumdošanā, mākslā vai zinātnē. Fizisko darbu arvien retāk vērtēja kā pazemojumu.

Vecums, kas fiziskā nespēka dēļ viduslaikos tika nievāts, tagad guva cieņu uzkrātās gudrības dēļ.

Renesanses laikā tirdzniecība un komerciālās darbības piedzīvoja lielu izaugsmi. Pilsētas kļuva par svarīgiem tirdzniecības centriem, un tajās veidojās bagātas tirgotāju un amatnieku grupas.

Renesanses laikā arhitektūrā un mākslā baznīcas sāka pievērsties greznumam un skaistumam, parādot reliģiskās tēmas arī estētiski bagātīgā veidā. Baznīcas un katedrāles tika greznotas ar gleznām, skulptūrām un mozaīkām, kas atspoguļoja jaunas pieejas reliģiskajai mākslai.

Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences meistars Džoto di Bondone, kurš pārzināja gan arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus.

Dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs bija Leonardo da Vinči - itāļu gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. 

Mākslas virziens:

Manierisms bija mākslas virziens, kas izveidojās Eiropā vēlīnās renesanses periodā no 1515. gada līdz 17. gadsimta sākumam, kad to sāka aizstāt baroks.

Manierismam bija raksturīgs stilistisks artistiskums un tieksme pēc vizuāliem efektiem.

Viduslaikos Eiropā pastāvēja kārtu sabiedrības un feodālisms, kad valsts tika sadalīta zemes gabalos, kurus memes īpašnieki (senjori) nodeva pārvaldē saviem vasaļiem, pretīm sagaidot uzticību un aizsardzību. Līdz ar to valstis bija sadrumstalotas sīkos valdījumos, kuros varēja pastāvēt savi likumi, svari, mēri, arī nauda.

Bija aktuāla monarhija, un monarhs bija visaugstākais varas ieguvējs absolūtisma sistēmā. Viņam bija absolūta vara un kontrole pār valsti un tās iedzīvotājiem, un viņš bija visu lēmumu pieņēmējs. Viņa vārds bija likums, un visi valsts lēmumi tika pieņemti no augšas uz leju.

Sabiedrība bija ļoti hierarhiska, un cilvēku statuss un privilēģijas bieži bija atkarīgas no viņu dzimtas vai sociālā stāvokļa. Augstākas klases, piemēram, aristokrātija, baudīja plašas privilēģijas un varu.

Absolūtisma laikmetā bija mazāk iespēju uzplaukt sociāli vai politiski. Tika nostiprinātas esošās varas struktūras, un cilvēkiem no zemākām sociālajām klasēm bija ierobežotas iespējas uzplaukt un uzlabot savu stāvokli.

Enciklopēdija: Franču filozofs un rakstnieks Didro izdeva Enciklopēdiju, ko uzskata par vienu no svarīgākajām 18. gadsimta intelektuālajām un sabiedriskajām iniciatīvām.

Mikroskops: Antons van Huks veica pionieru mikroskopiskos novērojumus, atklājot mikroorganismus, bet Robertss Huks un citi zinātnieki turpināja šo pētījumu tradīciju, ieviešot jaunas metodes un uzlabojumus mikroskopos.

Heliocentriskā pasaules uztvere: Itāļu astronoms Galileo Galilei un viņa novērojumi par planētām un Mēness veidoja pamatu modernai astronomijai. Viņa apgalvojums, ka Zeme apvēršas ap Sauli, aizstāvot heliocentrisko modeli, izraisīja revolūciju kosmoloģijas domāšanā.

Literatūra un dzeja: Absolūtisma laikā literatūra un dzeja bieži vien atspoguļoja laikmeta politisko un sociālo kontekstu. Rakstnieki, piemēram, Voltaire un Moliērs, izmantoja savus darbus, lai kritizētu monarhu varu un sociālās nevienlīdzības. Dzejas forma bieži tika izmantota arī, lai slavētu monarhu un valdniecību.

Glezans: Absolūtisma laika gleznas bieži vien attēloja dramatiskus un emocionālus sižetus, ar spilgtām krāsām un spēcīgām kustībām. Tās varēja glorificēt monarhu vai baznīcas varu, kā arī atspoguļot mitoloģiskus vai vēsturiskus notikumus.

Teātris un mūzika bija būtiskas mākslas jomas. Opera kļuva par populāru formu, kurā kombinējās mūzika, dziesmas un skatuves darbība. Baroka operas bieži vien tika izmantotas, lai godinātu monarhu vai glorificētu reliģiskus tēlus.

Apgaismības laikā notika ievērojama reliģijas kritika, kurā zinātne un saprāta domāšana aizstāja tradicionālās reliģiskās ticības un autoritātes. Cilvēki sāka apšaubīt baznīcas un monarhu varu, cenšoties panākt prāta brīvību un individuālo reliģijas pārliecību.

Pieauga izglītības pieejamība un popularizēšana. Tika veikti centieni izplatīt zināšanas un izglītību plašākai sabiedrībai, kas veicināja lasītprasmi, kritisko domāšanu un zināšanu pieejamību plašākajā sabiedrībā.

Tika veikti būtiski sociālie un politiskie reformu centieni, kas ietvēra cilvēku tiesību aizstāvību, demokratizāciju, valdības reformas un izpratnes par cilvēku tiesībām un brīvībām veicināšanu.

Demokratizācijas centieni: Apgaismības ideāli un filozofijas veicināja politisko domu par demokrātiju un pilsoņu līdzdalību valdības procesos, kas veicināja politiskās reformas un pārmaiņas monarhijas sistēmās.

Tvaika mašīna: Džeimss Vats uzlaboja tvaika dzinēja dizainu, kas bija būtisks solis industriālās revolūcijas attīstībā.

"Tīrā prāta kritika": Imanuelu Kantu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātajiem un pēdejo lielo Apgaismības filozofu. Viņs bija pirmais, kas paludināja, ka ar prātu vien ietiekties visās esamības sfērās nav iespējams.

Mūzika: Apgaismības laikā mūzika pieredzēja inovācijas un attīstību, kurās dominēja klasisms un saprātīga pieeja kompozīcijām.

Arhitektūra: Arhitektūra pievērsa uzmanību vienkāršībai, proporcijām un harmonijai. Klasicisma ideāli ietekmēja daudzus arhitektūras darbus, kurus raksturoja skaidras līnijas, simetriski modeļi un antīko stilu ietekme.

Mākslas stili un virzieni:

Klasicisms bija svarīgs mākslas stils absolūtisma laikā, kas atspoguļoja ideālus par harmoniju, proporcijām un mērenību.

Racionalisms un Empirisms: Apgaismības laikā māksla arī bija ietekmēta ar racionalisma un empirisma ideāliem, kas uzsverja saprātīgas domāšanas un pierādījumu nozīmi.

19. gadsimts bija industriālās revolūcijas laikmets, kad rūpniecības un tehnoloģiju attīstība ievērojami mainīja sabiedrības struktūru un ekonomiku. Pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecību radīja pilsētu pieaugumu un strādnieku klases veidošanos.

Sākot ar 19. gs. 30. gadiem, daļa brīvlaisto zemnieku devās uz pilsētām. Strauji auga Rīgas un citu pilsētu iedzīvotāju skaits, mainījās to nacionālais sastāvs. Rīgā ieplūda aizvien vairāk lauku iedzīvotāju. Agrākie zemnieki cerēja pilsētā atrast labāku dzīvi.

Līdz 19. gs. 60. gadiem Krievijas valdība salīdzinoši maz iejaucās Baltijas guberņas iekšējās lietās. Vietējā pārvalde bija atstāta vācu muižniecības ziņā.

Arvien vairāk cilvēku kļuva turīgi - buržuāzijai jeb, kā toreiz teica, pilsonībai piederošo skaits kļuva lielāks, palielinājās tās ietekme pilsētas dzīvē.

Medicīna: Sasniegumi medicīnā un cilvēka anatomijā, kā arī slimību profilakse sekmēja iedzīvotāju skaita pieaugumu rietumu pasaulē. 19. gadsimtā Eiropā divkāršojās iedzīvotāju skaits — no 200 miljoniem līdz 400 miljoniem.

Mendelejeva periodiskā tabula: 1869. gadā Dmitrijs Mendelejevs publicēja periodisko tabulu, kas klasificē ķīmiskās elementus pēc to atomu masas un ķīmiskajām īpašībām. Tas bija nozīmīgs solis uz priekšu ķīmijas zinātnē, kas palīdzēja izprast elementu savstarpējās attiecības.

Teorētiskā fizika un kvantu mehānika: 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā fizikas jomā tika veikti svarīgi atklājumi par elektromagnētismu, termodinamiku un kvantu mehāniku.

Fotogrāfija kļuva par nozīmīgu mākslas izpausmi 19. gadsimtā, jo tika izgudrots un attīstīts fotogrāfijas process. Tas atvēra jaunas iespējas mākslas darbu fiksēšanai un dokumentēšanai, kā arī sniedza jaunu izpratni par redzamo pasauli.

Skulptūra: Skulptūra 19. gadsimtā attīstījās daudzos virzienos. Tas ietvēra gan klasicisma un neoklasicisma ietekmi, gan arī jaunrades virzienus, piemēram, romantismu un realizmu. Skulptori strādāja gan ar marmora un bronzu, gan arī ar jaunām materiālu un tehnoloģiju izmantošanu.

Modernisms bija laikmets, kurā notika būtiskas pārmaiņas industriālā, tehnoloģiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Industriālā revolūcija un urbanizācija radīja jaunas dzīves formas un sabiedrības struktūras.

Urbanizācijas pieaugums un pilsētas attīstība radīja jaunas dzīves apstākļus, kurā dominēja anonimitāte un masu sabiedrība. Pilsētās notika intelektuālās, sociālās un ar kultūru saistītās inovācijas.

Socioekonomiskās nevienlīdzības, politiskie strīdi un kultūras pretrunas bija bieži sastopamas parādības, kas raksturoja šo laikmetu.

Relativitātes teorija: Alberts Einšteins ieviesa savu ģenerālo un speciālo relativitātes teoriju, kas radikāli mainīja mūsu izpratni par laiku, telpu un gravitāciju. Šie sasniegumi bija fundamentāli jauninājumi fizikā un kosmoloģijā.

Tehnoloģiskā revolūcija: Modernisma laikā notika būtiskas tehnoloģiskās inovācijas, tostarp elektrības izmantošana, automobiļu ražošana, lidmašīnu aviācija un telekomunikāciju attīstība, kas radīja dramatiskas pārmaiņas cilvēces ikdienas dzīvē un saziņā.