1. latīņu alfabētu,
2. likumiem,
3. jaunā gada sākumu 1. janvārī,
4. ūdensvadu,
5. daudzdzīvokļu ēkām,
6. prasmi būvēt ceļus,
7. cirka izrādēm,
8. politisko partiju cīņām.

• Nikolā Pusēns (1594-1665)
• Klods Lorēns (1600-1682)
• Gerards van Honthorsts (1592-1656)

• Lielāka baznīcas īpašumu kontrole 

• Romas katoļu baznīcas ietekmes samazināšana, reliģiskās dažādības pieņemšana

• Pieaug izglītības iestāžu skaits (baznīcaivairs nav izglītības monopolu)

• Iznīcina iekšējo muitu, tiek veicināta iekšējā tirgus attīstība

• Attīsta nodokļu politiku 

• Tiesu reformas (vienoti likumi, tiesas neatkarība no vietējās varas)

• Dzimtbūšanas likvidēšana

19. gs cilvēka domāšana izmainījās, cilvēki sāk neuzticēties baznīcai, kā varas institūtam. Humānisti ir lielākie baznīcas kritizētāji, uzskata, ka ja baznīcu likvidēs uzlabosies valsts un dzīves līmenis. Varēs notikt attīstība. Skolas vairs nav atkarīgas no baznīcas, tajās neliek iemācīties svētos rakstus, bet aktīvi nodarbojas ar jaunu ideju apspriešanu, dabaszinātnēm, alķīmiju.

Notiek strauja tirgus un ražošanas attīstība - attīstās manufaktūra. Rezultātā:

• Cilvēkiem nepieciešama lasīt un rakstītprasme biznesa uzturēšanai, proti, sabiedrības izglītošanās;

• Kārtu sistēma sāk brukt, jo zemākās kārtas cilvēkiem ir iespēja kļūt bagātiem attīstot uzņēmumus.

• Baznīca kļūst par sava veida banku, jo tai ir daudz īpašumu. Baznīcu sāk atzīt netikai humānisti, bet sabiedrības kopums (M. Lutera ietekme).

Sasniegumi

Tirgus attīstība un manufaktūra ir cieši saistīta ar industriālās revolūcijas sasniegumiem. Lai padarīti ražošanas procesu vieglāku cilvēki nepārtraukti centās dzīvi atvieglot, kas noveda līdz tīšiem vai netīšiem izgudrojumiem. Arī humānistu zinātkāre noveda līdz šādiem rezultātiem. Tas notika arī lielo ģeogrāfisko atklājumu dēļ, eiropieši pārņēma citu kultūru izgudrojumus, jo pasaule 19. gs bija palikusi stipri mazāka. Kopumā 19. gs cilvēks bija ļoti zinātkārs.

Pirmkārt attīstījās auduma manufaktūra, līdz ar to vērpjamo ratiņu nomainīja stelles un atsevišķi mehānismi katrai auduma izveides procesa daļai.

Manufaktūras attīstības rezultātā tika izgudrots arī tvaika dzinējs, kuru izmantoja, kuģu un vilcienu dzīšanai.

19. gs pirmajā pusē zinātnieki sāka eksperimentēt ar elektromagnētismu. Maikls Faradejs izgudroja elektrisko motoru un ģeneratoru. Šiem izgudrojumiem pateicoties izgatavoja elektriskos vilcienus un tramvajus. Vēlāk arī kvēlspuldzi.

19. gs izgudrojumiem pievienojās arī telegrāfs un telefons, iekšdedzes dzinējs un automašīna, šujmašīna, dažādi kosmētikas produkti.

Neoklasicisms 1780 - 1900

Izveidojās 18. gs beigās, tas iedvesmojās no skulptūrām, arhitektūras un dekoratīvā.

Neoklasicisms kļuva populārs pēc seno Herkulānas un Pompejas vietu atklāšanas Itālijā 18. gs. vidū.

Stils nostiprinājās 1780. gados, pirms Francijas revolūcijai, un uzplauka Napoleona I impērijas laikā 19. gs. sākumā.

Neoklasicisms koncentrējās uz perfekto, iedvesmojoties no eposiem, Senās Grieķijas un Romas mitoloģijas. Raksturīgs bija pilnīgi gluds gleznojums, tā lai nevarētu redzēt otas triepienus. Aptuveni tāda patri pieeja bija raksturīga tēlniecībā. "Dāvids" ir ļoti labs piemērs, jo tajā tiek attēlots cilvēka ideāls, simetrija. Kaut gan viena no viņa rokām ir stipri īsāka, lai rastu ilūziju, kurā skulptūra no galvenā skatu punkta izskatītos ideāla.

Romantisms 1750 - 1890

Tāpāt kā neoklasicisms, Romantismā ietilpanetikai māksla, bet gan tēlniecība, arhitektūra un literatūra. Romantisms kritizēja ideāla meklēšanu un koncentrējās uz cilvēka emociju, iztēles un personīguma attēlošanu. Romantismu iedvesmoja garīgums, folklora un viduslaiki.

Romantisma glezniecības tematika bija plaša. Tostarp, emocionāli tēlojumi, intensīvi skumjas un varonīgas tēmas. Romantisma gleznas atšķīrās viena no otras.

Gleznas raksturoja drosmīgs, lineārs zīmējums un spēcīgs gaismas un ēnas pretstatījums. Daudzām romantisma gleznām ir skicīgs, graudains izskats ar zināmu maigumu.

Reālisms 1850 - 1900

Reālisms radās Francijā 1850. gados pēc 1848. gada Francijas revolūcijas. Šo stilu pārņēma daudzās citās Eiropas valstīs, īpaši Krievijā, bet reālisms bija stipri saistīts ar Franciju.

Reālisms kritizēja romantismu. Reālisms bija saistīts ar patiesu priekšmetu attēlojumu, izvairījās no mākslinieciskiem izrotājumiem vai neticamiem elementiem.

​Gleznās tika attēlota ikdienas dzīve, cenšoties uzrunāt visu sabiedrību, nevis tikai sabiedrības eliti.

Visu slāņu cilvēki, īpaši strādnieku šķiras pārstāvji, tika attēloti reālismā, reālistiskā attēlojumā skaidrās, loģiskās kompozīcijās. Stilā bieži redzamas reliģijas tēmas, depresīvas ainas, nāves atspoguļojums.

Impresionisms 1870 - 1920

Kustība aizsākās ar radikālu Parīzes gleznotāju grupu, kura guva slavu, pārkāpjot stingro un klasisko pieeju akadēmiskajai mākslai, kas tajā laikā skaitījās rūpīgas, reālistiskas un precīzas gleznas.

Impresionisma kustības aizsācēji deva priekšroku sadzīves un sociālo situāciju atainošanai, ainavām, nevis grandiozām, dramatiskām ainām.

Tomēr atšķirībā no reālisma, kuru raksturoja ļoti reālistiskas gleznas, impresionisms ieviesa pilnīgi jaunus vizuālos un tehniskos glezniecības stilus.

Impresionisma nosaukums sevī ietver impresionistu galveno domu - rast dzīves impresiju nevis ideālu atainojumu.

Impresionisma galvenās iezīmes ir smalki, viegli, labi redzami otas triepieni, un tas, cik svarīgi ir pievērst uzmanību precīzam gaismas attēlojumam visas dienas vai nakts garumā.

Postimpresionisms 1886 - 1905

Kustība radās daudzu mākslinieku pretrunības pret impresionismu dēļ. Viņuprāt, impresionisma darbiem trūka struktūra. Viņi vēlējās izveidot stabilu stilu, kas saturētu atšķirīgu māksliniecisko pieeju.

Postimpresionisma glezniecību nevar apraksturot, jo tā ietvēra ļoti daudz dažādas tehniskās pieejas.

Tomēr, lielāko daļu postimpresionisma gleznas atšķir to emocionālā pieskaņa un simbolika. Trekni otas triepieni, katrs savā virzienā, katram sava daba bet kopā veido kompozīciju.

Postimpresionisma mākslinieki gleznoja ar bagātīgām un košām krāsām. Rezultātā, gleznojumi izskatījās pārdabiski piesātināti. Tēmas - ainavu glezniecība, klusā daba un sadzīves attēlojums.

Starp atttīstītakām valstīm ekonomikā valdīja brīvā konkurence. Sāka veidoties veidojās akciju sabiedrības, vēlāk arī karteļi un koncerni. Tirgus konkurences dēļ strauji attīstījās rūpnieciskās tehnoloģijas.

Valstīs, kurās bija ttīstīta ekonomika, bija pieņemtas konstitūcijas, ievēleti parlamenti. Gandrīz visiem valsts iedzīvotājiem bija tiesības piedalīties vēlēšanās. Eiropas politikā lielāku lomu guva politiskās partijas. To darbā iesaistījās visi iedzīvotāju slāņi, tāpēc partijas pārstāvēja dažādas intereses un pauda atšķirīgus politiskos uzskatus.

Līdz ar lielvalstu ekonomisko attīstību pieauga arī to savstarpējā konkurence un cīņa par ietekmi vai pat kundzību dažādos reģionos – Balkānos, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā. Asas sadursmes bija par Suecas un Panamas kanālu kontroli. Eiropā izveidojās divi militāri bloki – Trejsavienība un Antante. 19. un 20.gadsimta mijā sākās cīņa par ietekmes sfēru sadalīšanu.

Jūgendstila mākslas darbiem raksturīgi:

• izcelti atveidojamā tēla silueti,

• uzsvērti līniju ritmi,

• akcentētas krāsu plaknes.

Lai arī mākslinieki izmanto dabā noskatītas formas, tomēr tās tiek stilizētas, tām piešķir zināmu nosacītību, simboliku.

Jūgendstila manierē glezno ļoti daudzi mākslinieki, bieži to nosaka pasūtītā darba formāts, pielietojums. Piemēram, kubisma radītājs Pablo Pikaso arī ir gleznojis jūgendstila manierē. 

Atšķirībā no vēlākā art deco stila jūgendstils ir asimetrisks, dominē plūstošas, vijīgas dabā noskatītas līnijas, formas.  

Slaveni jūgendstila mākslinieki: Hektors Gimards, Renē Laliks, Emīls Gallē, Luiss Komforts Tifānija, Lūsjēns Levī-Durmers, Alfons mUha, Gustavs Klimts

Mākslas skolās izcēlās jaunas idejas un sadalīšanās – jaunie mākslinieki sāka noliegt akadēmisko pieeju mākslas apgūšanai, jaunie mākslas virzieni viens ar otru arī konkurēja.

Jaunos radošos principus sāka noteikt citas vērtības:

• gan saprātīgais, gan jūtas un emocijas, arī šo abu pieeju sajaukums;

• tika noliegta ārējās pasaules izzināšana, aktuāls kļuva jautājums par cilvēka un Visuma savstarpējām attiecībām;

• vairs netika meklēts skaistums, bet gan traģiskais un neglītais;

• tika sašaurināts izteiksmes līdzekļu lietojums - par vērtību kļuva lakonisms (ierobežota izteiksmes līdzekļu izvēle).

Modernā māksla atzina mākslinieka - indivīda subjektīvo pasaules redzējumu, izpratni, gaumi.

Par modernismu tiek saukti visi jaunie 20. gadsimta sākuma mākslas virzieni, bet ar jēdzienu "avangarda māksla" apzīmē tos virzienus, kuri pretendē uz atrašanos progresa priekšgalā, realizējot radikālas estētiskas programmas.

Līdzās jaunajiem virzieniem 20. gadsimtā pastāv arī iepriekšējo laikmetu mākslas virzieni, piemēram, klasicisms un reālisms - daudziem māksliniekiem ir svarīgi to izteiksmes principi un vērtības.

Fovisti krasi nostājās pret mākslu, kas atgādināja no dzīves "novilktas klišejas", viņus aizrāva košo, nejaukto krāsu efekti, tās tika klātas plakaniski, tā kāpinot to iedarbīgumu. Fovisma pārstāvji gleznoja dažāda žanra gleznas - portretus, klusās dabas, ainavas u.c.

Slavenākie fovisma mākslinieki: Anrī Matiss, Andrē Derēns, Albērs Markē, Moriss de Vlaminks, Žoržs Braks.

Visspēcīgāk kubisms attīstījās Francijā. "To varētu izskaidrot ar frančiem piemītošu racionālismu, tieksmi uz konstruktīvu skaidrību. Taču, kad 1911.gadā kubisti izstādīja savus darbus Neatkarīgo salonā, sabiedrības doma bija satriekta. Gleznas uztvēra kā draudus pastāvošajai iekārtai."

19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Eiropas kultūras elite pirmo reizi iepazinās ar Āfrikas, Mikronēzijas un Amerikas pirmiedzīvotāju mākslu. Daudzus māksliniekus, piemēram, Polu Gogēnu, Anrī Matisu un Pablo Pikaso, ieinteresēja un saistīja šo darbu vienkāršība un pilnība. Pikaso interesēja Ibērijas, Āfrikas māksla, kā arī afrikāņu cilšu maskas. Šīs mākslas ietekme jūtama Pikaso pirmajā darbā kubisma stilā.

Par kubisma izveidotājiem uzskatāmi Pablo Pikaso un Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās arī H.Griss, R.Delonē, A.Lots, F.Ležē, A.Gleizs un J.Mecenžē.

Ekspresionisms kā virziens konstatējams 20.gs. sākumā.

Ekspresionismu, kas attīstījās "Tilta" un "Zilā jātnieka" apvienībās, sauc par klasisko ekspresionismu. Tā pārstāvji bija mākslinieki vienpatņi, kas, sadumpojušies pret buržuāzisko sabiedrību un kultūru, neizprata cilvēku nelaimju īsto cēloni - sociālo iekārtu. Tāpēc bieži viņu dumpinieciskajiem noskaņojumiem bija romantisks raksturs.

Ekspresionisti attēloja dažādas izjūtas, kas valdīja sabiedrībā - šausmas, bailes, neglīto.

Viņi ar saviem darbiem informēja par cilvēka garīgās dzīves izpausmēm, par jaunās sabiedrības pretrunu radītajiem psihiskiem kropļojumiem un to sekām.

Slavenākie mākslinieki: Edvards Munks, E. Nolde, Ernests Kirhners, Ē.Hekels, K.Šmits-Rotlufs M.Pehšteins, Francs Marks.

Abstrakcionisma meistaru mākslinieciskā darbība izpaudās trijos aspektos: emocionāli ekspresīvajā (spontāni topošajā), ģeometriskajā (racionāli ievirzītajā) un metafiziski orientētajā aspektā.

Eiropā abstrakcionisms tika izkopts Parīzē, kas arī pēc Otrā pasaules kara vēl kādu desmitgadi saglabāja vadoša mākslas centra nozīmi. Abstrakcionisma attīstību 30.gados veicināja V.Kandinskis, P.Klē un P.Mondrians, bet pēc 1945.gada - tā saucamās abstraktās Parīzes skolas pārstāvji. Viņi attīstīja abstrakcionisma ekspresīvo paveidu.

Ekspresīvais abstrakcionisms

Pamatnosacījumus izveidoja Vasīlijs Kandinskis. Kandinskis "centās panākt noskaņu, izkārtojot lokanas, smalkas līnijas un reizēm nenoteikti konturētus, reizēm izplūstošus krāsu laukumus, ar to bieži radot rotācijas ilūziju. Savām gleznām viņš izvēlējās brīvus nosaukumus - impresija, improvizācija, kompozīcija, kas savā starpā atšķīrās tikai ar hronoloģisko numerāciju. Kandinska mērķis bija iznīcināt darbos plaknes iespaidu un pārvērst līniju un krāsu laukumu radīto fonu par iluzoru darbības telpu". 

Ekspresīvais abstrakcionisms noliedza prāta slēdzienus un balstījās uz jūtu spontānu izpausmi.

Piemēram, līniju savirknējums, švīkas, krāsainas līnijas uz monohroma (balta vai melna) fona - H.Hartungs; kvadrātveida krāsu laukumu kompozīcijas, kur krāsu klāj ar paletes nazi - N.de Stēls; krāsas lej uz audekla -V.Šulcs.

"Ekspresīvais abstrakcionisms, nebūdams saistīts ar konkrētām stilistiskām iezīmēm, veidoja platformu dažādām savstarpēji tuvām izteiksmes iespējām, kas ieguva action painting, tašisma un arī informālās mākslas nosaukumu".

Slavenākie mākslinieki: Vasilijs Kandinskis, Pīts Mondriāns, Kazimirs Malēvičs, Džeksons Polloks, Marks Rotko, Džoana Miro, Pols Klijs, Bārnets Ņūmens, Vilems de Kūnings, Hanss Hofmanis, Žans Dibifē.

Pirmais pasaules karš un tā sekas iespaidoja māksliniekus. Viņi uzskatīja, ka sabiedrībā, kas mēdz slavināt cilvēka garīgās vērtības, bet pieļauj cilvēku iznīcību, nav iespējama radoša attīstība un darbība. Dadaisti centās novest līdz absurdam visas estētiskās vērtības, vērsās pret sabiedrības likumiem, morāli, reliģiju, ētiku.
"Dadaisti apliecināja sevi visos mākslas veidos. Viņi uzstājās ar aloģiskiem dzejoļiem, trokšņainu mūziku, improvizētām izrādēm un apzināti haotiskiem manifestiem. Izmantoja skrejlapas, plakātus un reklāmas, dinamiskas fotomontāžas, kurās tika apvienoti reālo priekšmetu un pieņemto priekšstatu sadrumstaloti fragmenti".

Dadaistu darbiem nav nekādu kopīgu iezīmju. Darbības sākumā viņi meklēja iedvesmu ekspresionismā, kubismā, bet pēc laika radīja savu mākslu - antimākslu.

Antimākslas izveidotājs bija francūzis Marsels Dišāns (1887-1969) - Ņujorkas dadaistu grupas līderis.

Gleznošana tika aizstāta ar reālo priekšmetu ready-made eksponēšanu vai klasisko mākslas darbu pārveidošanu.

Dadaisti pārņēma kubistu radīto kolāžu, pārveidojot to par patstāvīgu tehniku, pielīmētos elementus nesavienojot ar gleznotajiem elementiem.

Slavenākie mākslinieki: Marsels Dišāns, M.Ernsts, Makss Ernsts, Hanna Hēha, Francis Pikabija, Mens Rejs, Žans Arps, Kurts Šviters, Sofija Taeubera-Arpa, Rauls Hausmans, Tristans Cara.

1924.gadā tika publicēts pirmais A.Bretona sastādītais sirreālisma manifests" (manifests - apraksts dotajam mākslas virzienam, kurā izskaidrota tā būtība, jēga, virziena pārstāvju uzskati par mākslu un dzīvi), kā arī iznāca oficiāla sirreālistu avīze „Sirreālisma revolūcija”.

"Sirreālisms izveidojās, balstoties uz austriešu neiropatologa Z.Freida atzinumiem par zemapziņas nozīmi cilvēka rakstura izpratnē. Tā pārstāvji - jaunie literāti - atdevās psihiskajam automātismam, proti, mēģinājumiem zīmējot vai runājot vai arī ar citiem iespējamiem līdzekļiem izpaust prāta nekontrolētās domas gaitu". A.Bretons savā manifestā rakstīja: ”Atdodoties domu strāvas diktātam, jebkāda prāta kontrole, kā arī visas estētiskās vai morāliskās pārdomas atkrīt”. Viņš norādīja, ka "racionālisms, civilizācija un progress apslāpējis iztēles aktivitāti un sirreālisma tuvākais uzdevums tāpēc esot tiktāl mobilizēt zemapziņas iedarbību, lai cilvēkā varētu rasties līdzsvars starp visām viņam piemītošajām spējām".

Šis manifests ietekmēja ne tikai literātus, bet arī māksliniekus.

Tēlotājmākslā sirreālisms attīstījās divos virzienos - 1) abstraktais sirreālisms (izmantoja kubisma un abstrakcionisma līdzekļus, kā arī jaunas tehnikas; ) un 2) figurālais sirreālisms ("sapņu idille apvienojās ar vispretīgāko reālo lietu atveidojumiem, vistiešākais naturālisms - ar fantastiskām, nereālām būtnēm iluzionistiski veidotā telpā").

Slavenākie mākslinieki: Salvadors Dalī, Renē Magrits, Makss Ernsts, Džoana Miro, Andrē Bretons, Frīda Kalo, Leonoran Keringtone, Īvs Tangujs, Remedios Varo, Doroteja Tanninga.

Futūrisma pamatā bija ideja, ka vecā pasaule ir noliedzama un tās vietā jārada jauna, kurā valdītu tehnika, ātrums un revolūcija.

"Itāļu literāti, mūziķi un arhitekti bija nemierā ar to, ka māksla Itālijā tai laikā, kad jau sākās tās ekonomikas pacēlums, nespēja atbilstoši atsaukties uz izmaiņām dzīves raksturā. Sapņodami par jauno industriālo ēru, viņi aicināja izvest mākslu no muzeju tumsas, lai tā apliecinātu sevi visās laikmetīgajās dzīves nozarēs un uzrunātu skatītājus tam atbilstošā veidā".1 

1909.gadā Parīzes avīzē "Figaro" tika publicēts itāļu rakstnieka Filipo Tommazo Marineti manifests, kurā sacīts: "Mēs deklarējam, ka pasaules krāšņums ir bagātinājies ar jaunu skaistumu - ātruma skaistumu.

1910.gadā tika uzrakstīts futūrisma glezniecības manifests, kuru parakstīja tādi mākslinieki kā K.Karra (1881-1966), Dž.Balla (1871-1958) un V.Bočoni (1882-1916).

Mākslinieki attēloja objektu kustībā, mainot tā kontūras (skrejošam zirgam ir nevis 4, bet 20 kājas), kopaina tika saskaldīta, uzsvars likts uz ritmiem, krāsas un gaismas pretnostatījumiem. Tāpat futūristi gleznās centās attēlot trokšņus - "futūristus iedvesmoja pilsētas troksnis: rūpnīcu dunoņa, vilciena klaudzoņa, pūļa soļi, automobiļu riepu švīkstoņa".2 Lai parādītu skaņu, mākslinieki izmantoja rakstītu tekstu, kas papildināja gleznas kompozīciju.

Slavenākie mākslinieki:

Džakomo Balla, Džino Severīni, Karlo Karra, Luidži Russolo, Filippo Tommaso Marinetti (lai gan galvenokārt bija rakstnieks un dzejnieks, viņam bija loma futūrisma aizsākšanā), Fortunato Depero, Antonio Sant'Elia (arhitekts un mākslinieks), Enriko Prampolīni, Tullio Krali.

Popārtam raksturīgs sabiedrībā populāru cilvēku, pieprasītu masu produkcijas preču attēlošana; mākslas darbu radīšanā izmanto arī attēla atkārtošanu.

Popārtisti labprāt izmantoja "zemo žanru", proti, reklāmas plakāta un komiksa stilistiku. Turklāt, par spīti pasvītrotajai attēla "precizitātei", priekšmeti popārta darbos bieži izskatījās pavisam savādi, neparasti. Dažkārt "atsvešināšanas" efektu sniedza attēla atkārtošanas (pavairošanas ) paņēmiens vai materiāla nomaiņa.

Tomēr popārts netiecās masu patēriņa sabiedrību ne kritizēt, ne slavināt - parasti tas neizvirzīja tamlīdzīgus "nopietnus" mērķus. Drīzāk viss līdzinājās ironiskai spēlei.

Slavenākie mākslinieki: Endijs Vorhols, Rojs Lihtenšteins, Klāss Oldenburgs, Džeimss Rozenkvists, Roberts Raušenbergs, Džaspers Džons, Ričards Hamiltons, Toms Veselmans, Pīters Bleiks, Deivids Hoknijs.

Opārtā tiek radītas optiskas ilūzijas - tiek veidotas trīsdimensionālas kompozīcijas, radīts dziļuma efekts, figūru izmēru ilūzija u.t.t.  Efekti tika iegūti, izmantojot asus krāsu kontrastus, dažādu līniju biezumu, līniju virziena dažādošanu u.c.

Opārta darbu radīšanas procesā liela nozīme ir mākslinieka precizitātei. Šos mākslas darbus varēja pavairot - tiražēt. Opārts atmeta vajadzību pēc mākslas darba neatkārtojamības.

Opārta uzplaukums sākās 60.gadu vidū ar pirmo izstādi Ņujorkā (1964-1965). Tā attīstību veicināja konkrētās mākslas un monohromās abstraktās glezniecības pārstāvji. Noderīga izrādījās arī kinētikā un optikā uzkrātā pieredze. Taču opārtā tika sasniegta daudz augstāka abstrakcijas pakāpe, jo tas tiecās sistemātiski stimulēt aci, lai tādā ceļā intensificētu redzi. Galvenais bija nevis mākslas darbs, bet iespaids.

Slavenākie mākslinieki:

Viktors Vazarelli, Bridžita Railija, Žēzus Rafaels Soto, Jākovs Agams, Hulio Le Parks, Ričards Anuškevičs, Karloss Krūzs-Dīzes, Frenks Stella, Jozefs Albers, Vasko Bendīnī.

Daudzi no pirmajiem lendārta darbiem, kas tika radīti Nevadas, Jutas vai Arizonas tuksnešos, laika gaitā ir izzuduši un tagad aplūkojami tikai fotogrāfijās.

Lendārta mākslas darbi tiek radīti dabā, neapdzīvotā vietā, izmantojot dabas materiālus - zemi, smiltis, ūdeni, lapas, čiekurus, akmeņus, gliemežvākus u.t.t. Skulptūras netiek novietotas dabā - radītais mākslas darbs kļūst par daļu no ainavas.

Slavenākie mākslinieki:

Roberts Smitsons, Valters De Marija, Maikls Heizers, Nensija Holta, Ričards Longs, Endijs Goldsvorts, Džeimss Turels,

Roberts Moriss.

Par hepeningu 50.gadu beigās sāka dēvēt publiski izspēlējamu darbību, kam trūka noteikta scenārija. Notikumu virzība bija atkarīga no skatītāju iesaistīšanās un piedalīšanās.

Ja hepenings, kā tas notika visai bieži, tika sarīkots uz ielas, par tā dalībniekiem kļuva nejauši garāmgājēji. Piemēram, cilvēks iet pa ielu un pēkšņi sāk visapkārt izsvaidīt baltas papīra lapas. Viņa dīvainā izturēšanās piesaista garāmgājēju uzmanību: vieni smejas, citi šķendējas, lielais vairums neliekas ne zinis, kāds lapas salasa un atkal izmētā vai kaut ko uz tām uzraksta - lūk, tas arī ir hepeninga saturs.

Slavenākie mākslinieki: Allans Kaprovs (vadošā figūra), Klāss Oldenburgs, Džims Dīns, Kerola Šnēmane, Joko Ono, Nam June Paik, Roberts Vitmens, Vilks Vostells, Džordžs Brehts.