Cilvēks un sabiedrība

Sievietēm bija ļoti ierobežotas tiesības, un viņām bija atvēlēta galvenokārt mājas dzīve, kamēr fizisko darbu veica vergi, jo sabiedrībā bija negatīva attieksme pret fizisko darbu. Vīriešiem bija lielākas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē, piemēram, politikā, sportā, filozofiskās diskusijās un teātrī. Tika augstu vērtēta izglītība un intelektuālais ieguldījums, un Atēnās attīstījās demokrātiska pārvaldes sistēma, kur pilsoņi varēja piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Valsts
Grieķija sastāvēja no atsevišķām polisām, kurām bija savas politiskās un kultūras tradīcijas. Katra polisa bija atšķirīga savā valdīšanas formā: dažas bija demokrātiskas (, bet pārējās - oligarhiskas vai tirāniskas. Šajās pilsētvalstīs pilsoņiem bija svarīga loma sabiedriskajos procesos, taču pilsoņu tiesības atšķīrās atkarībā no pilsētas.

Reliģija
Grieķu reliģija bija politeistiska, un tās pamatā bija dievu un dieviešu panteons. Katram dievas bija sava nozīme, piemēram, Posaidons atbildēja par jūru. Dieviem tika veltīti tempļi un svētki, piemēram, Olimpiskās spēles, kas bija ne tikai sporta pasākums, bet arī reliģisks rituāls. Grieķu cilvēki uzskatīja, ka dievi ir cieši saistīti ar viņu dzīvi, un ikdienas lūgšanas bija nepieciešami, lai nodrošinātu dievu labvēlību.

Senā Grieķija ieguva daudz sasniegumus medicīnā (Hipokrāta zvērests), matemātikā (Pitagora teorēma, Eiklāda ģeometrijas pamati, Arhimēda mehānika un hidrodināmika), astronomijā (Zemes centra modulis), fīzika (Toerijas par dabas novērojumiem)

Māksla

Seņa Grieķija arī bija slavena par savu māksla, tajā skaitā arhitektūra ( Grieķu tempļi, kā Partenons), skūlptūrās ( Fidija darbi, kā Zeva statuja) un teātris ( Sofokls, Aishils)

Gireķu tempļi bija ļoti svarīga daļa no Grieķu mākslas, piemēram, Patrenona templis, kur cilvēki varēja lūgties savai dievībai.

Glezniecība

Grieķu vāzes bija svarīga daļa, kā senie Grieķi attēloja savu kūltūru un vēsturi, zīmejot uz tās svarīgus notikumus un rituālus.

Teātris un daiļliteratūra

Teātris bija svarīga daļa no kūltūras, kur bija daudz dažādu rakstnieku ( Sofokls, Aishils), kas rakstīja trāģēdijas un citu žanra darbus.

Tēlniecība

Tēlniecība visbiežāk attēloja dievus un dievības ( Fidija darbi, kā Zeva statuja), bet arī cilvēka formu, un viņu izpratni par to.

Senajā Romā sabiedrība bija stingri strukturēta, cilvēki tika iedalīti dažādās klasēs atkarībā no sociālā statusa un bagātības.

• Patricieši: Dižciltīgie, kas savu statusu manto no tēva.

• Plebeji: Galvenokārt zemnieki, veidoja lielāko sabiedrības daļu. Sākotnēji viņiem nebija politisko tiesību, un viņi nedrīkstēja precēties ar patriciešiem.

• Vergi: Augošais vergu slānis veidoja apakšējo sabiedrību, viņi nebija brīvi un darbojās galvenokārt saimnieciskos darbībos.

Valsts
Romiešu valsts tika veidota uz republikas principiem ar pārstāvjiem, piemēram, konsuliem un senātu. Valsts bija vērsta uz pilsoņu līdzdalību, taču tikai patricieši sākotnēji varēja piedalīties lēmumu pieņemšanā. Ar laiku plebeji ieguva tiesības, iekļaujoties valsts pārvaldē, un tika pieņemti jauni likumi, kas nodrošināja plašāku politisko līdzdalību.

Reliģija
Romieši bija politeisti, ticot daudzām dievībām, kuru vārdi atšķīrās no grieķu dieviem. Katram dievam bija sava loma un nozīme sabiedrībā.

Romieši attīstīja praktisko filozofiju ar uzsvaru uz morāli un sabiedrisko dzīvi, (piemēram, Seneka un Markus Aureliuss).

Tiesības

Romieši radīja romiešu tiesību sistēmu, kas kļuva par pamatu mūsdienu tiesību teorijai.

Tehnika un inženierija

Romieši bija izcili inženieri, radot akveduktus, ceļus, amfiteātrus un tiltus.

Romieši attīstīja arhitektūras stilus, piemēram, romiešu arku un betona izmantošanu (Kolizejs un Pantheons).

Tēlniecība

Romieši turpināja grieķu tradīcijas, radot portretu skulptūras, kuras attēloja patiesus cilvēkus un dzīves ainas.

Teātris

Romieši iemantoja populāras izrādes, kurās bija gan komēdijas, gan traģēdijas, ietekmējoties no Grieķijas teātra un daiļliteratūras.

Glezniecība

Romiešu glezniecība bieži bija saistīta ar freskām, ko var redzēt Pompejas drupās.

Cilvēki dzīvoja laukos un pilsētās sociālā struktūra balstījās uz feodāļiem un zemniekiem un amatniekiem

Valsts

Eiropā valdīja feodāli un monarhi, kas pārvaldīja savu teritoriju, bet lielāko varu izrādīja Baznīca.

Reliģija

Kristietība bija galvenā reliģija, un romiešu katolicisms bija dominējošais ticības veids lielākajā daļā Eiropas. Baznīca bija saistīta ar visu sabiedrisko un kultūras dzīvi.

Teoloģija un filozofija

Liela daļa intelektuālās dzīves bija saistīta ar teoloģiju. Filozofi un teologi, piemēram, Sv. Augustīns un Tomas Akvīniešu, apvienoja ticību ar saprātu.

Zinātne un izglītība

Viduslaikos lielākā daļa izglītības un zinātnes attīstības notika baznīcas kontrolē. Bija lēni sasniegumi astronomijā, medicīnā un matemātikā, taču klosteri kļuva par galvenajiem intelektuālajiem centriem.

Arhitektūra

Romāniskais un gotiskais stils bija dominējošs, bieži attēlojoties baznīcās un aktedrāļos.

Tēlniecība

Skulptūras, kas attēloja reliģiskus tēlus, piemēram, Kristus, Mariju, svētos.

Glezniecība

Viduslaiku māksla bija galvenokārt reliģiska, un mākslinieki radīja ikonas un freskas, kas attēloja bibliskus notikumus un stāstus.

Teātris

Viduslaiku teātris galvenokārt tika izmantots reliģiskām mācībām, piemēram, misterijas un mirakļu lugas, kas bija stāstīti ar svētkiem, tomēr tas bija ļoti populārd Eiropas teritorijā.

Mākslas stili

Romānisks stils, gotiskais stils , renesanses stils , baroka stils.

Mākslas virzieni

Humanisms, religiskais mākslas virziens , klasiskais mākslas virziens.

Kristietība noteica morāles normas un dzīvesveidu. Baznīca kļuva par lielāko garīgo un politisko ietekmi, kas ietekmēja cilvēku izglītību, kultūru, likumus un sabiedrisko dzīvi, aicinot cilvēkus dzīvot pēc Kristus vērtībām, jo katrs tika uzskatīts par Dieva radību.

Valsts

Kristīgā ticība bija cieši saistīta ar valsts pārvaldi. Pāvests un Baznīca bija galvenā varas iestāde, un kristiešu valstis veidoja lielu Eiropas daļu.

Reliģija

Kristietība bija galvenā reliģija, kas ietekmēja visas Eiropas sabiedriskās, politiskās un kultūras dzīves. Tā izplatījās visā Eiropā, ar katoļu un vēlāk arī pareizticīgo baznīcām.

Teoloģija

Kristīgā teoloģija attīstījās, balstoties uz Bībeli un Svētajiem Rakstiem. Sv. Augustīns un Tomas Akvīniešu bija galvenie domātāji, kuri ietekmēja krievu pareizticīgo, kā arī romiešu katolisko skolu, filozofiju un teoloģiju.

Izglītība

Baznīca bija galvenais izglītības sniedzējs, un klosteri kļuva par svarīgākajiem zinātniskajiem centriem. Pirmais zinātniskais darbs bieži tika rakstīts latīņu valodā un bija pieejams tikai reliģisko personu un augstākās sabiedrības locekļiem.

Arhitektūra

Baznīcas un katedrāles bija svarīgākie arhitektūras centri. Piemēri ietver Notre-Dame un Reims katedrāli, kas raksturoja baznīcas un katedrāles svarīgumu sabiedrībā.

Tēlniecība

Kristīgā tēlniecība attēloja reliģiskas personas un simbolus. Tēlniecība bieži tika veidota baznīcās un katedrālēs.

Glezniecība

Tika radītas ikonas, freskas un citi reliģiski mākslas darbi, lai kalpotu garīgajām vajadzībām un attēlotu svētos notikumus un stāstus, šie darbi tika veikti ar dažādām tehnikām.

Teātris

Reliģisko lugas un mācības tika attēlotas teātrī, piemēram, misterijas lugas un mirakļu lugas, kurās tika atainoti Bībeles stāsti.

Mākslas stils

Lielākoties dominēja gotiskais stils, renesanses laikmeta harmoniskais un proporciju izmantošanas stils, baroka dekoratīvais un dramatiskais stils.

Mākslas virzieni

Reliģiskais mākslas virziens, kurā galvenais fokuss ir uz kristietību un reliģiskiem motīviem u figurām, kā arī to vērtībām.

Cilvēks un sabiedrība

Bizantijas sabiedrība bija cieši saistīta ar Kristietību un tās garīgajām normām. Bizantijas impērija veidoja vienu no spēcīgākajām autokrātiskajām sistēmām, kur imperators bija arī baznīcas vadītājs.

Valsts

Bizantija bija imperija, kuru pārvaldīja imperators (piemēram, Jānis II Komnēns) un baznīca. Tika saglabātas daudzas romiešu tiesību un administratīvās struktūras, taču to ietekmēja kristietība un tās mācības.

Reliģija

Kristietība bija valsts reliģija, un pareizticīgo baznīca bija galvenā ietekme. Bizantijas impērija veica svarīgu lomu kristietības izplatīšanā un teoloģijas attīstībā.

Teoloģija un filozofija

Bizantijā tika attīstīta dievbijība un reliģiskā filozofija. Tika radītas daudz teoloģiskās skolas, kas bija saistītas ar pareizticīgās ticības nostiprināšanu, kaut vai bija arī izcilas bibliotēkas un izglītības centrs.

Zinātne

Bizantijas zinātne balstījās uz antīko romiešu un grieķu zinātnes atziņām, taču medicīnā, astronomijā un matemātikā bija arī lieli sasniegumi.

Arhitektūra

Bizantijas arhitektūra ir pazīstama ar mozaīkām, kupoliem un baznīcām, piemēram, Hagia Sophia Konstantinopolē.

Tēlniecība

Bizantijas mākslā bija izteikta ikonogrāfija un mozaīkas, kas attēloja Kristus, Mariju un svētos.

Glezniecība

Bizantijas glezniecība koncentrējās uz ikonām, kas kalpoja baznīcās un tika pielūgtas.

Teātris:

Bizantijas teātris bija mazāk attīstīts, salīdzinot ar Romas impēriju, un vairāk tika koncentrēts uz reliģiskām ceremonijām.

Humānisms

Petrarka un Erasmus bija vadošie humānisma pārstāvji, kas uzsvēra cilvēka saprātu, izglītību un personisko attīstību.

Zinātne

Renesansē notika zinātniskā revolūcija ar Galileja, Leonardo da Vinci un Nikola Kopernika darbiem. Koperniks izvirzīja heliocentrisko teoriju, kas apgāza līdzšinējo uzskatu par Zemes centrismu.

Literatūra

Dante Alighieri un Petrarca rakstīja par cilvēka iekšējo pasauli un dzīvi. Šekspīrs kļuva par vienu no ievērojamākajiem dramaturgiem Renesansē.

Cilvēks un sabiedrība

Renesanses laikā cilvēks kļuva par centrālo vērtību. Šajā periodā bija uzsvars uz indivīda attīstību, izglītību un cilvēka iespējām. Renesanses cilvēks sāka izprast savu potenciālu un spējas gan zinātnē, gan mākslā.

Valsts

Šajā periodā Eiropā attīstījās centrālas valstis, piemēram, Francija, Itālija, Anglija, kur valdīja spēcīga monarhija.

Reliģija

Kristietība joprojām bija galvenā reliģija, taču reformācija (piemēram, Mārtiņš Luters) izaicināja katolicismu un veicināja jaunu pieeju ticības jautājumiem.

Arhitektūra

Renesanses arhitektūra atdzīvināja klasiskās romiešu un grieķu proporcijas, piemēram, Brunelleski un Mikelandželo darbos. Slavenākais piemērs ir Florences katedrāles kupols.

Tēlniecība

Mikelandželo, Donatello un Leonardo da Vinci radīja ievērojamus tēlniecības darbus, piemēram, Mikelandželo “Deivids” un Leonardo “Pēdējā vakariņa”.

Glezniecība

Leonardo da Vinci, Rafael un Mikelandželo bija lielākie mākslinieki šajā periodā, radot gleznas, kas attēloja cilvēka ideālus.

Teātris

Šekspīrs radīja plaši ietekmējošas lugas, piemēram, "Hamlets" un "Romeo un Džuljeta".

Māsklas stili un virzieni

Renesanse raksturo proporcijas, reālisms un atjaunotās antīkās kultūras ietekme. Lineārā perspektīva, harmonija un proporcijas bija būtiski mākslas elementi.

Cilvēks un sabiedrība

Baroka periodā sabiedrība bija raksturojama ar dziļu sociālo hierarhiju un uzsvērto absolūtisma ietekmi, kas koncentrēja politisko varu valdniekam. .

Valsts:

Absolūtisma laikā valdnieki kā monarhi (piemēram, Ludviķis XIV Francijā) valdīja ar absolūtu varu, kas bija atbalstīta ar dievišķu tiesību teoriju. Politiskās un kultūras dzīves centrs bija valdnieku galmi un baznīca, kas veicināja baroka stilu.

Reliģija

Kristietība bija galvenā reliģija, īpaši katolicisms (piemēram, Spānijā, Francijā un Itālijā), kuru atbalstīja pāvesta un monarhu valdīšanas forma. Reformācija un kontrreformācija bija ietekmējušas reliģisko domu, un baroks bieži tika izmantots, lai stiprinātu katoļu ticību.

Filozofija

Baroka laikā filozofija bieži bija saistīta ar absolūtisma idejām un monarhu autoritāti. Renē Dekarts (ar savām idejām par šaubām un prāta dominanci pār ķermeni) un Blaise Pascal (kura darbi saistīti ar ticību un saprāta attiecībām) ir nozīmīgi domātāji šajā periodā.

Zinātne

Baroks bija zinātnes revolūcijas periods, kurā tika veikti svarīgi atklājumi astronomijā (Galileo Galilei), fizikā (Īzaks Ņūtons), matemātikā (Johanes Kepler). Jauni teorētiski pamati tika likti pasaules izpratnei un fizikas likumiem.

Literatūra

Literatūrā tika attīstītas filozofiskās idejas par cilvēka attiecībām ar varu, ticību un sabiedrību. Slavenākie autori bija Molière (komēdijas) un John Milton (Edenes zaudēšanas tēma). Literatūra bieži bija piepildīta ar emocijām, iracionālismu un dramatismu.

Cilvēks un sabiedrība:

Rokoko periodā sabiedrība bija raksturojama ar vieglumu un krāšņumu. Šis stils parādījās kā reakcija uz iepriekšējā baroka perioda monumentālo un dramatisko mākslu. Sabiedrībā dominēja augstākā klase un aristokrātija, kas izmantoja mākslu, lai demonstrētu savu luksusu, gaisīgumu un dzīvotspējas prieku. Rokoko stilā bija skaidrs uzsvars uz mājīgumu un estētisku baudījumu.

Valsts

Eiropā 18. gadsimta sākumā bija absolūtismu laikā valdnieki, piemēram, Ludviķis XV Francijā, kuru galmi kļuva par rokokos stila centriem. Rokoko bija stils, kas visvairāk attīstījās Francijā, kur tas kļuva par valdnieku galmu un aristokrātijas dzīvesstila izpausmi.

Reliģija

Kristietība joprojām bija galvenā reliģija, tomēr Rokoko periodā mākslā bija mazāk reliģisku tēmu. Tika uzsvērta viegluma un laiskuma sajūta, un reliģiskās tēmas parādījās galvenokārt baznīcas arhitektūrā un piktorālajās gleznās.

Filozofija

Rokoko laikā filozofija, kā daļa no Apgaismības, uzsvēra individuālo brīvību, vērtību izmaiņas un sabiedrības attīstību. Šajā laikā uzplauka racionālisma un empirisma idejas, un filozofi, piemēram, Voltaire un Jean-Jacques Rousseau, uzsvēra cilvēka tiesības un prāta spēku. Tomēr Rokoko periodā mākslā un dizainā nebija vietas dziļām filozofiskām diskusijām – tas bija vairāk saistīts ar vieglu baudījumu un dzīves estētiku.

Zinātne

Šajā laikā turpinājās Apgaismības zinātniskās revolūcijas progresēšana. Isaac Newton un Carl Linnaeus padziļināja cilvēka izpratni par pasaules kārtību un dabas likumiem. Tomēr Rokoko mākslā izglītība un zinātne nebija dominējošas tēmas, tā vietā uzmanība tika pievērsta baudījuma un elegances izpausmēm.

Literatūra

Rokoko literatūra bieži bija viegla, sātīga un humoristiska, bieži vien pārspīlējot dzīves greznību un uzsvērtiem sabiedrības noteikumiem. Voltaire un Marquis de Sade piedāvāja rakstus, kas mēģināja analizēt sabiedrību, bet vairākumā gadījumu Rokoko rakstniecība bija saistīta ar romantiem un grāfām, kas atspoguļoja romānus, komēdijas un balle rakstus.

• Arhitektūra

  
  Rokoko arhitektūra bija gaiša, eleganta un gaisīga. Tā bieži izmantoja asimetriju, krāšņus dekorus, un smalkus, plūstošus ornamentus, lai radītu sajūtu par vieglumu un romantismu. Arhitektūras darbi tika veidoti lieliskās viesējo telpās un dārza interjeros, bieži izmantojot krāsu un apgaismojumu, lai radītu smalku atmosfēru.

  
  

  Tēlniecība
  Rokoko tēlniecība bija smalka un eleganta, bieži attēlojot mīlestību, romantiskas ainas un dievišķos tēlus. Tēlnieki pievērsās izsmalcinātām statuetēm un viegliem, rotaļīgiem tēliem.

  
  

  Glezniecība

  
  Rokoko glezniecība atspoguļoja gaisīgu, spilgtu un dzīvespriecīgu pieeju. Tēmas bieži bija romantiskas, sieviešu portreti un mīlestības ainas, kā arī attēli no dabas un kultūras dzīves.

  
  

  Mūzika

  
  Rokoko mūzika bija viegla, eleganta, un mākslinieciski izsmalcināta. Tā bija saistīta ar Apgaismības perioda muzikālajām izpausmēm. Rokoko mūzika bija pilna ar eleganci, dalītām ritmu izmaiņām un melodijām, kas izcēlās ar savu skaidrību un rakstura plūdumu.

  
  

Cilvēks un sabiedrība

Apgaismības laikmets bija inteliģences un kritiskās domāšanas periods, kas uzsvēra cilvēka saprātu un individuālās brīvības nozīmi. Sabiedrība mainījās no tradicionālās reliģiskās un autoritārās struktūras uz jauniem zinātnes un racionalitātes principiem. Pārmaiņas attiecās gan uz politiku, gan izglītību, un sabiedrības attiecības kļuva racionālākas, orientējoties uz cilvēktiesībām un likumību.

Valsts

Apgaismības laikā dominēja monarhijas, taču arvien vairāk valstu sāka attīstīt konstitucionālās monarhijas vai tieksmi uz demokrātiju (piemēram, Anglija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis). Filozofi, piemēram, John Locke un Montesquieu, iedvesmoja pārmaiņas, kas veicināja valdības pārveidi un sociālo līgumu teorijas, kas radīja pamatu nākotnes politiskajām sistēmām.

Reliģija

Apgaismības laikmetā reliģiskās idejas tika pakļautas kritikai. Šajā periodā strauji pieauga ateisms un agnosticisms. Tomēr vēl arvien pastāvēja spēcīgas kristīgās tradīcijas, un katoļu baznīca (īpaši Francijā un Itālijā) saglabāja lielu ietekmi.

Cilvēks un sabiedrība

Klasicisms bija atgriešanās pie senās Grieķijas un Romā imperatora perioda ideāliem. Sabiedrībā bija vērojama tieksme pēc kārtības, harmonijas un mērenības. Šī mākslas kustība bija cieši saistīta ar apgaismības idejām un ražošanu aristokrātijā un monarhijā. Klasicisms kļuva par dominējošo stilu Eiropā un ietekmēja visas mākslas jomas: arhitektūru, glezniecību, tēlniecību un literatūru.

Valsts

Klasicisms pieauga laikā, kad Eiropā dominēja absolūtisms, un monarhi centās atjaunot kārtību un stabilitāti pēc Baroka laikmeta pārmērībām. Francija bija galvenais klasicisma centrs, un tādi valdnieki kā Ludviķis XIV vēlējās veidot cēlu, garīgu un izglītotu sabiedrību, kuru raksturoja valsts varas pilnīga centralizācija. Tas radīja vēlmi atgriezties pie klasiskām vērtībām un estētikas, kas bija vienkāršākas, kārtīgākas un harmoniskākas nekā iepriekšējais baroks.

Reliģija

Klasicismā sākās laicīguma attīstība. Kristīgā reliģija joprojām saglabāja ietekmi, bet tā tika pārskatīta, un uzsvars tika likts uz morāliem un racionāliem principiem. Klasiskie mākslinieki bieži izvēlējās mitoloģiskās un morālās tēmas, nevis tieši reliģiskus attēlojumus.

Cilvēks un sabiedrība

Sabiedrība kļuva vairāk urbanizēta, un lauku iedzīvotāji pārcēlās uz pilsētām, kur darbojās rūpnīcas un ražošanas iekārtas. Līdz ar to veidojās jaunas sociālās grupas, piemēram, ražotāju klase, darbinieki un pilsētnieki. Liela daļa iedzīvotāju turpināja dzīvot zem nabadzības sliekšņa, bet arī parādījās jauni sociālie slāņi, kas piedalījās gan strādnieku kustībās, gan jaunu biznesa formu izveidē.

Valsts

Tā kā rūpnieciskās pilsētas un ražošanas uzņēmumi sāka kļūt par galvenajiem ekonomiskajiem monopoliem, valstis sāka vairāk regulēt ekonomiku un veicināt attīstību. Arī kapitālisma un imperiālisma idejas guva popularitāti, veidojot globālas tirdzniecības un politiskās attiecības. Industrālais laikmets radīja pieprasījumu pēc darba spēka un dabīgajiem resursiem, kas radīja lielu konkurenci.

Reliģija

Industrālajā laikmetā reliģija palika svarīga, tomēr laicīgums un racionalitāte sāka dominēt pār tradicionālajiem ticējumiem. Tāpat sākās laicīgās ideoloģijas un humanitārās vērtības virzīšanās, taču Kristīgā baznīca joprojām bija nozīmīga sabiedriskajā dzīvē, īpaši lauku apvidos.

Cilvēks un sabiedrība

Modernisms ir periods, kad sabiedrība piedzīvoja straujas pārmaiņas, kas bija saistītas ar industrializāciju, urbanizāciju un tehnoloģiskām revolūcijām. Tika uzsvērts indivīda brīvība, subjektīvas pieredzes un jaunu iespēju meklēšana, bieži vien pretrunā ar konservatīvajiem un tradicionālajiem uzskatiem. Pilsētas kļuva par mūsdienu sabiedrības centriem, kurā cilvēki saskārās ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, nošķirtību un alienāciju.

Valsts

Modernisms sakrita ar revolūcijām, karu un pārmaiņām visā pasaulē. 19. gadsimtā tika iezīmētas demokrātiskas revolūcijas un jauni politiskie ideāli, kas ietekmēja Eiropu. Šie notikumi ietekmēja sabiedrisko struktūru un radīja jaunas idejas par indivīda tiesībām, sabiedrības attīstību un valdības lomu. Autoritārisms tika apšaubīts, un attiecībā uz valdību tika pausta kritika un neuzticība.

Reliģija

Ar Modernisma izcelšanos, reliģija kļuva arvien vairāk sašķelta un kritizēta, jo cilvēki sāka ticēt vairāk zinātnei un racionalitātei. Modernisms bieži pievērsa uzmanību cilvēka individuālajai pieredzei un subjektivitātei, kas izraisīja reliģijas lomu samazināšanos sabiedrības dzīvē.