Šis protests bija svarīgs un ļoti ievērības cienīgs pasākums ne tikai vides aizsardzības, bet arī Latvijas suverenitātes atjaunošanas kontekstā, jo tas norisinājās laikā, kad Padomju Savienība plānoja būvēt vairākas hidroelektrostacijas uz Daugavas, kas būtiski mainītu ekoloģisko situāciju un ietekmētu vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļus.

Saldus kongress no juridiskā un politiskā viedokļa pavērsa jaunas iespējas un piedāvāja konkrētākas politiskās stratēģijas, lai virzītos uz neatkarības atjaunošanu. Tas tika uzskatīts par nozīmīgu soli Latvijas Tautas frontes nostiprināšanā un Latvijas politiskās neatkarības atjaunošanā.

Viens no nozīmīgākajiem notikumiem LNNK vēsturē bija 1990. gada 4. maijs, kad tika pieņemta Latvijas Republikas Augstākās Padomes deklarācija par suverenitāti, kas bija izšķirošais solis Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā.

• Pirmais publiskais paziņojums – Pilsoņu kongress jau no savas darbības sākuma uzsvēra, ka Latvijas neatkarība ir atjaunojama, pamatojoties uz 1918. gada Latvijas Republikas valsts pamatiem, nevis uz padomju konstitūcijas vai PSRS likumiem.

• Simbolisks lēmums – Lai parādītu savu nostāju, kongress nolēma izveidot pilsoņu reģistru, lai apzinātu tos, kuri bija bijuši Latvijas pilsoņi 1918. gadā. Šis solis veidoja juridisku un simbolisku pamatu, lai pieprasītu Latvijas valsts atjaunošanu.

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas suverenitāti, kas būtiski pasvītroja vēlmi atjaunot Latvijas neatkarību. Šis solis bija svarīgs, lai parādītu, ka Latvija vēlas pilnīgu suverenitāti.

Piedalījās - Ādolfs Šilde (Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs), Andris Piebalgs, Jānis Peters, Vaira Vīķe - Freiberga, Dainis Ivāns u.c.

Latvijas Tautas frontē darbojas Dainis Īvāns, Vaira Vīķe - Freiberga, Andris Piebalgs, Jānis Stradiņš, Jānis Peters un citi.

Baltijas ceļš bija nevardarbīgs protests, kuru organizēja sabiedriskās kustības, kas cīnījās par Baltijas valstu neatkarību no Padomju Savienības, un tas simbolizēja Baltijas tautu vienotību un vēlmi atgūt savu valstiskumu.

1986.gada 14. aprīlī tā bija organizējusi savu pirmo protesta akciju, kuru veica grupa cilvēku, protestējot pret cilvēktiesību pārkāpumiem un vides degradāciju Padomju Savienībā. Šī bija neoficiāla, bet nozīmīga akcija, kurā piedalījās inteliģences un sabiedrības pārstāvji.

Nozīmīgākās personas Helsinki-86 sastāvā - Juris Saulītis, Andris Sproģis, Jānis Kārkliņš, Imants K. Liepiņš.

Bērziņa kongress 1988. gadā kļuva par tādu kā uzsākšanas punktu Tautas frontes politiskajai darbībai. Tas iezīmēja jaunu posmu Latvijas tautas apzināšanā un aktīvā līdzdalībā neatkarības kustībā. Galvenie mērķi un notikumi kongresā - Latvijas suverenitātes atjaunošana, kritizēja padomju varu, tika runāts par nepieciešamību ieviest politiskās reformas, kas ļautu Latvijai atgūt lielāku autonomiju, ieviešot politisko un ekonomisko brīvību.

Bērziņa kongress uzsvēra Latvijas tiesības uz suverenitāti un kritizēja padomju varu, kļūstot par pirmo formālo politisko pasākumu, kas pauda neatkarības idejas.

Tautas sapulces rīkoja Latvijas Pilsoņu kongresa 2. sesiju, kas notika 1990. gada 6. maijā. Šī sesija kļuva par svarīgu notikumu Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā un Tautas sapulces darbībā.

Daži, kas piedalījās Pilsoņu kongresa 2. sesijā - Dainis Ivāns, Jānis Peters, Ilga Kruituse, Juris Bojārs, Vaira Vīķe - Freiberga, Harijs Rudevics u.c.