Justinians I valda Bizantijas impērijā, veic tiesību reformu (Justiniāna Kodekss) un uzceļ Svētās Sofijas katedrāli.

Muhameds sāk sludināt islāmu Mekā.

Muhameda nāve. Islāma kalifāti sāk ekspansiju, iekarojot plašas teritorijas.

Poitiers kauja. Kārlis Martels aptur musulmaņu ekspansiju Eiropā.

Pipins Īsais kļūst par franku karali, nodibina Karolingu dinastiju.

Kārlis Lielais tiek kronēts par Svētās Romas imperatoru. Sākas Karolingu renesanse – izglītības un kultūras uzplaukums.

Kārļa Lielā nāve. Svētā Romas impērija tiek sadalīta viņa dēlu starpā, radot pamatu sadrumstalotībai.

Karolingu impērija tiek sadalīta trīs daļās, kas kļūst par pamatu mūsdienu Francijai, Vācijai un Itālijai.

Kristietības nostiprināšanās Centrāleiropā, īpaši Morāvijā un Čehijā.

Nodibināta Normandijas hercogiste. Vācu impērija nostiprina savu varu Rietumeiropā.

Otto I tiek kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru, stiprinot vācu monarhu lomu Eiropas politikā.

Lielā šķelšanās starp Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo baznīcām.

Pirmais krusta karš. Kristieši iekaro Jeruzalemi un izveido Jeruzalemes karalisti.

Templiešu ordeņa dibināšana. Bruņinieki kļūst par Svētās zemes aizstāvjiem.

Otrais krusta karš. Eiropas valdnieku neveiksmīgais mēģinājums atgūt zaudētās teritorijas Svētajā zemē.

Tiek nogalināts Kenterberijas arhibīskaps Tomass Bekets, kas simbolizē konfliktu starp baznīcas un monarhu varu.

Saladins atgūst Jeruzalemi no kristiešiem.

Nodibināts Vācu ordenis, kas vēlāk paplašinās līdz Baltijas reģionam.

Rīgas dibināšana, tā kļūst par Hanzas savienības locekli un Livonijas ordeņa centru.

Saules kauja. Žemaiši sakauj Zobenbrāļu ordeni, kas noved pie Livonijas ordeņa izveides.

Zemgales pilnīga pakļaušana Livonijas ordenim.

Simtgadu karš starp Angliju un Franciju.

Dānijas karalis pārdod Igaunijas ziemeļu daļu Livonijas ordenim.

Grunvaldes kauja. Poļu un lietuviešu armijas sakauj Vācu un Livonijas ordeni.

Bizantijas impērijas krišana pēc Konstantinopoles ieņemšanas osmaņu turku uzbrukumā.

Mārtiņš Luters publicē 95 tēzes, sākas Reformācija, kas iezīmē viduslaiku beigas.

Justinians I – Bizantijas imperators, slavens ar tiesību reformu ("Justiniāna Kodekss") un Svētās Sofijas katedrāles celtniecību.

Muhameds – Islāma pravietis, kas radīja vienu no lielākajām pasaules reliģijām.

Kārlis Martels – Franku vadonis, kurš apturēja musulmaņu ekspansiju Poitiers kaujā.

Pipins Īsais – Franku karalis un Karolingu dinastijas dibinātājs.

Kārlis Lielais – Svētās Romas imperators, kas veicināja Karolingu renesansi un izglītības attīstību Eiropā.

Otto I – Pirmais Svētās Romas impērijas imperators, kas nostiprināja vācu monarhiju.

Pāvests Urbāns II – Pirmā krusta kara iniciators.

Viljams I Iekarotājs – Normandijas hercogs, kurš iekaroja Angliju un kļuva par tās karali.

Saladins – Musulmaņu vadonis, kurš atguva Jeruzalemi no kristiešiem.

Henrijs II – Anglijas karalis, kas nostiprināja Plantagenetu dinastiju un ieguva kontroli pār lielu daļu Francijas.

Tomass Bekets – Kenterberijas arhibīskaps, kura slepkavība simbolizēja konfliktu starp baznīcu un monarhiju.

Vācu ordeņa bruņinieki – Baltijas krusta karu vadītāji, kuri izveidoja Livonijas ordeni pēc Saules kaujas.

Žanna d’Arka – Francijas nacionālā varone, kura vadīja cīņu pret angļiem Simtgadu karā.

Mārtiņš Luters – Reformācijas vadītājs, kurš publicēja 95 tēzes, kritizējot katoļu baznīcas praksi.

Gothards Ketlers – Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, kurš sekularizēja ordeni un izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogisti.

Feodālisma attīstība:

• Sabiedrības hierarhiskā organizācija balstīta uz zemes īpašumu. Vara un bagātība bija koncentrēta pie dižciltīgajiem, savukārt zemnieki bija atkarīgi no zemes kungiem.

• Feodālās sistēmas pamatā bija vasaļu un senjoru attiecības, ko uzturēja militāri un ekonomiski pienākumi.

Kristianizācija:

• Eiropas paganiskās ciltis tika piespiedu kārtā kristianizētas, piemēram, Livonijā un Centrāleiropā.

• Kristietība kļuva par dominējošo reliģiju, stiprinot baznīcas varu politikā un kultūrā.

Islāma izplatība:

• Pēc Muhameda nāves islāms ātri izplatījās Vidusāzijā, Ziemeļāfrikā un Pireneju pussalā, izveidojot musulmaņu kalifātus, kas kļuva par Eiropas izaicinājumu.

Bizantijas kultūras un politiskā ietekme:

• Bizantijas impērija spēlēja nozīmīgu lomu tiesību, arhitektūras un kristietības izplatīšanā, īpaši Austrumeiropā un Balkānos.

Krusta kari:

• Kristiešu militārās ekspedīcijas, lai atgūtu Svēto zemi no musulmaņiem. Tie veicināja kultūras apmaiņu un tirdzniecību starp Eiropu un Tuvo Austrumu valstīm.

• Procesā ietilpa arī bērnu krusta kari, kas parādīja reliģisko fanātismu un politisko manipulāciju.

Hanzas savienības izveidošanās:

• Starptautiska tirdzniecības tīkla izveidošana, kas saistīja Eiropas ziemeļus un Baltijas reģionu. Tas sekmēja pilsētu izaugsmi un tirdzniecības attīstību.

Livonijas ordeņa darbība:

• Militārās un reliģiskās ekspansijas process Baltijas teritorijās. Ordeņa vadībā notika cīņa ar vietējiem iedzīvotājiem un teritorijas pakļaušana.

Cīņa starp baznīcu un laicīgo varu:

• Konflikti starp Romas pāvestiem un Eiropas monarhiem par varas un autoritātes robežām. Piemērs – Tomasa Beketa slepkavība un Vācu ordeņa ambīcijas.

Karaļvalstu konsolidācija:

• Procesi, kas veicināja spēcīgu un centralizētu valstu veidošanos, piemēram, Francijas nostiprināšanās pēc Simtgadu kara vai Anglijas karaļu politiskās reformas.

Reformācija:

• Reliģiska kustība, kas izraisīja baznīcas sašķelšanos. Lutera 95 tēzes nostiprināja protestantismu un vājināja Romas katoļu baznīcas politisko varu.

Viduslaiku pilsētu attīstība:

• Sakarā ar tirdzniecības un amatniecības attīstību, pilsētas kļuva par ekonomikas un kultūras centriem. Tajās veidojās tirdzniecības savienības, piemēram, Hanza.

Izglītības un kultūras atdzimšana:

• Karolingu renesanse (Kārļa Lielā laikā) un vēlāk arī gotikas arhitektūras un viduslaiku universitāšu izveidošanās veicināja kultūras attīstību.