Vēsturiskā atmiņa un apziņa 20. – 21. gadsimts by Isajeva Darja

2.1 Ceļš no idejas līdz valstij (līdz 1918.gada 18.novembrim).

isajevadarja — 2025-03-28 12:37:19 UTC

Kopš 18. gadsimta Vidzeme, Latgale un Kurzeme - Latvijas novadi atradās Krievijas impērijas sastāvā. Tie nebija vienoti, tie bija trīs atsevišķas Krievijas guberņas (tā sauca pārvaldes apgabalus Krievijā). Latviešu apdzīvoto teritoriju Krievijas varas iestādes neļāva saukt par Latviju.
19. gadsimta vidū sākās latviešu tautas atmoda - jaunlatviešu kustība. Tautas izglītotākā daļa - studenti, skolotāji, tautsaimnieki u.c. aicināja izkopt dzimto valodu, kultūru, rakstīt par latviešu tautas vēsturi un tiesībām, mudināja latviešus mācīties un kļūt turīgiem, lai vairotu personisko neatkarību.
Taču līdz 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš, Krievijas impērija bija spēcīga lielvalsts, un tautām, kas dzīvoja tās teritorijā, nebija cerību uz patstāvību. Kad Pirmajā pasaules karā novājinātās impērijas, arī Krievija, sabruka, to pakļautajām Eiropas tautām radās iespēja veidot savas neatkarīgās valstis. Šāda iespēja pavērās arī latviešu tautai.
1918. gada 18. novembrī tika sastādīta Latvijas Pagaidu valdība.
Par Pagaidu valdības vadītāju - Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Viņš arī vēlāk bija ievērojams politiķis. Par Latvijas ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna Meierovics.

2.2 Ceļš valsts nostiprināšanā (1919. – 1920.gads Brīvības cīņas).

isajevadarja — 2025-03-28 12:45:53 UTC

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti - no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Latvijas armijas veidošana

Pagaidu valdībai vislielākās problēmas radīja valsts aizsardzība. Pagaidu valdība nodibināja Apsardzības (vēlāk Kara, tagad Aizsardzības) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā. Ministrijas uzdevums bija izveidot Latvijas bruņotos spēkus. Valdība noslēdza līgumu ar Vācijas sūtni A. Vinnigu par aizsardzības vienību formēšanu, jo gan ieroči, gan vara joprojām bija vācu armijas rokās.

Padomju vara Latvijas teritorijā

Kamēr organizējās Latvijas aizsardzības vienības, Padomju Krievija pēc Vācijas kapitulācijas bija anulējusi Brestas miera līgumu. 1918. gada 1. decembrī Padomju Krievija sāka iebrukumu Latvijas teritorijā.
Latvijas iedzīvotāji bija noguruši no kara. Ulmaņa valdībai nebija reāla vara, lai aizsargātu iedzīvotājus no vāciešiem. Sākumā Stučkas valdību atbalstīja plašs iedzīvotāju slānis. 1919. g. 3. janvārī tās karaspēks iegāja Rīgā.

Brīvības cīņas

Cīņā pret lieliniekiem palīdzēja Vācija. 1919. gada 3. martā apvienotie vācu un latviešu spēki, kuros ietilpa Golca Dzelzs divīzija un Kalpaka brigāde
Stučkas Pagaidu valdības rīcībā bija aptuveni 7500 karavīru. Kalpaka vienības padzina lieliniekus no Jaunās muižas.
Marta beigās lielākā daļa Kurzemes jau bija atbrīvota. Varēja sākt uzbrukumu Rīgai, tomēr Golcs deva pavēli to apturēt, jo vācieši organizēja sazvērestību pret Latvijas Pagaidu valdību.

2.3 Ceļš Latvijas Republikas attīstībā (1920. – 1940. gads).

isajevadarja — 2025-03-28 12:54:25 UTC

Latvijas Republikas vēsturē laiku no 1920. g. līdz 1934. g. raksturo parlamentārā demokrātija.

Tas nozīmē, ka valstī bija demokrātiska iekārta, kur augstākā likumdošanas vara piederēja pilsoņu kopumam un tā vēlētajam parlamentam - Saeimai, kas sastāvēja no 100 deputātiem.

Pēc Brīvību cīņu noslēguma Latvijas valdībai bija jāveic vairāki grūti uzdevumi:

Jāorganizē Satversmes sapulces vēlēšanas un jārada likumīgs pamats valsts varai.
Bija nepieciešams noslēgt miera līgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, tāpat arī līgumus par valsts robežu ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Krieviju.
Jārealizē tautai solītā agrārā reforma un jānodrošina ar zemi Latvijas lauku iedzīvotāji, radot stabilas zemnieku saimniecības.

Latvijas Satversmes sapulce

Latvijas Satversmes sapulce bija Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments (tautas pārstāvju sanāksme; Latvijā Saeima). Tās vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī.

Galvenais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt Satversmi (konstitūciju) un pieņemt likumu par agrāro reformu.

Iedzīvotāju pārvietošana un represijas: Jau 1940. gada jūnijā sākās masveida deportācijas. Tika deportēti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju – galvenokārt politiski aktīvie cilvēki, inteliģence, zemnieki, kas pretojās kolektivizācijai, kā arī viņu ģimenes locekļi. Šie cilvēki tika nosūtīti uz Sibīriju, kur viņus pakļāva smagiem darba apstākļiem un spīdzināšanai.

2.4 Ceļš atmiņās par “padomju laikiem” (1945. – 1985.gads)

isajevadarja — 2025-03-28 12:59:11 UTC

Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā, Latvijas teritorija atkal tika okupēta, un padomju vara tika atjaunota. Pirmajos gados bija spēcīgas represijas, kuru mērķis bija nostiprināt Padomju Savienības kontroli. 1945.–1949. gadā bija masveida deportācijas, iznīcināti nacionālie eliti, inteliģence, aktīvie pretpadomju cilvēki un zemnieki, kas pretojās kolektivizācijai.

Zelta laiks

No 1964. gada, kad pie varas nonāca Ļeņina pēctecis Leonīds Brežņevs, līdz 1985. gadam, kas iezīmēja pēdējo periodu pirms reformām, Padomju Savienībā valdīja stagnācija. Ekonomiskā un politiskā dzīve kļuva stagnējoša, bet bija daži būtiski notikumi, kas veidoja cilvēku atmiņas par šo laiku.

Tiem, kas piedzimis šajā periodā, atmiņas par padomju laikiem ir daudz saistītas ar skolas dzīvi, aizliegtiem stāstiem par rietumiem, dzīves ikdienu un dažādām ideoloģiskajām norādēm, ko viņi saņēma. Piemēram, bērni mācījās par komunistiskām vērtībām, kas vēlāk tika pārskatītas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Atmiņas par "padomju laikiem" veido ļoti dažādus un bieži vien pretrunīgus stāstus. Lai arī šis periods bija pilns ar represijām, striktiem ierobežojumiem un stagnāciju, cilvēkiem bija arī iespēja pielāgoties, veidot savu dzīvi un meklēt veidus, kā izdzīvot un saglabāt savu identitāti. Tajā pašā laikā, neviens nevar aizmirst par ilgstošajām psiholoģiskajām un sociālajām sekām, kuras šis laiks atstāja uz vairumu Latvijas iedzīvotāju.

2.5 Ceļš valsts atjaunošanā (1985. - mūsdienām)

isajevadarja — 2025-03-28 13:03:08 UTC

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR tautas deputātu (Augstākās Padomes) vēlēšanas. No 201 mandāta LTF un neatkarības atbalstītāji ieguva vairākumu – 131. Šajās vēlēšanās piedalījās 81,25% jeb gandrīz 1 600 000 Latvijas iedzīvotāju.

1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā tika sasaukta Vislatvijas tautas deputātu sanāksme, kurā piedalījās 8086 deputāti. Sanāksmes dalībnieki pieņēma aicinājumu Latvijas PSR AP pieņemt neatkarības deklarāciju.

No 1990. gada 4. maija LPSR kļuva par Latvijas Republiku.

Lai piedalītos apspriedēs par deklarāciju, viens no neatkarības deklarācijas izstrādātājiem – jurists un politologs Egils Levits, kurš dzīvoja un jurista izglītību bija ieguvis Rietumos, ieradās Rīgā, taču PSRS robežapsardze viņu izraidīja no Latvijas.

Mūsdienas Latvijas Republikas prezidents ir - Edgars Rinkēvičs