Ja mūsu klase būtu seriāls – tās nosaukums būtu

“Glābējzvans”

Mīļākā skolotāja: Renāte Bērziņa (mūsu audzinātāja)

Kāds bija orķestra vadītājs? Prasīgs, zinošs, mīļš un saprotošs. Viņam rūpēja ne tikai labs, skanīgs, precīzs orķestra skanējums, bet arī katra bērna veiksmes un neveiksmes, labsajūta un problēmu risinājums.

Paldies orķestra vadītājam un viņa ,,labai rokai" skolas direktorei Melānijai Kuģei par iedrošinājumu, jo tieši viņu mudināta esmu izvēlējusies mūzikas ceļu.

Draudzīga, kustīga, radoša.

Visvairāk atceros klases vakarus, kurus manā laikā varēja rīkot līdz vakaram un nebija laika limita. Puiši pēc klases vakariem pavadīja meitenes līdz mājām.

Kā arī spilgtā atmiņā sacensības starp klasēm ,,Kāvi":

1)Makulatūras un ozolzīļu vākšana,

2)Ierindas skate ar visu dziedāšanu,

3)Šaušanas sacensības,

4)Dažādas sporta aktivitātes,

5)Erudīcijas spēles.

Tāda bija mana bērnība, mani skolas gadi.

Skolotāji bija stingri, prasīgi, skolā bija jāievēro stingra disciplīna. Bija jāievēro pieklājības normas. Klases kolektīvs bija draudzīgs.

Mūsu skolēnu pienākumi bez mācību darba bija dežūras skolā un virtuvē, vasarā strādājam lauciņos ravējot paši savu iestādīto. Skolai bija pašai sava kūts, kur gājām kopt teļus. Rudeņos talkojām kolhoza tīrumos.

Ļoti gaidījām jaunā gada koncertus, pēc kuriem vienmēr bija rotaļas.

Skolas gadi man ir palikusi labā, pozitīvā atmiņā, neskatoties uz tā laika obligātām prasībām pret skolu.

Tajā laikā pienākumu bija vairāk par tiesībām. Stāvēšana kaktā vai izplūkts matu cirtas kušķis uz grīdas bija disciplīnas uzturēšanas augstākā pilotāža. :) Klasēs bija dežuranti, vajadzēja dežurēt arī virtuvē, pienest malku visām skolas krāsnīm. Nemaz nerunājot par biešu, kartupeļu, linu, lapu grābstīšanas u.c. talkām.

Paralēli mācībām apmeklēju Valmieras mūzikas skolu, dejoju modernajās un tautiskajās dejās. Gāju korī, sporta pulciņos, mācījos privātstundas, palīdzēju savai ģimenei lauku darbos un vēl pamanījos atrast brīvu laiku, lai ar skolas draugiem uzspēlētu futbolu vai sadarītu dažādas blēņas.

Dikļu skola man vienmēr ir bijis kas vairāk par vienkāršu mācību iestādi. Nesen bija izdevība tajā iebāzt savu degunu un ziniet... jau atkal gandrīz apmaldījos. :)

Tie toreiz skaitījās pēckara gadi. To varēja just ik uz soļa. Trūcīga bija skolas materiālā bāze. Divās klasēs vēl bija veci piecvietīgi skolēnu soli. Skolotāju istabā atradās viens brūns skapis ar maziem plauktiņiem (katram skolotājam savs). Visi skolas mācību līdzekļi glabājās uz šī skapja. Istabas vidū atradās brūns pagarš galds un pie tā 2 par galdu īsāki soli. Kurš skolotājs atnāca pirmais, tas pavilka solu uz savu pusi, visiem sēdēšana neiznāca. Ēdamistabā pusdienas ēda kājās stāvot.

Skolā 7. klasēs mācījās apmēram 240 skolēnu. Zālē, kura atradās 3. stāvā 1949./ 50. m/g. bija 1. klase, kurā mācījās 54 skolēni. 

Apmēram 80 skolēnu dzīvoja internātā.

(Skolā) gultiņas un gultas veļu veda no mājām. Skolā dzīvoja 5 skolotāji, 3 apkopējas, pavāre un darbvede. 1950. gadā skola ieguva internātam un dzīvokļiem bijušo pagatsmāju, toreiz izpildu komiteju (tagadējā skolotāju māja) .

Jāsaka paldies visiem skolotājiem gadu gaitā,kas mūs mācīja, skoloja un dresēja, Jūsu ieliktais darbs mūsos kalpoja kā pamats mūsu "īstās " dzīves sākumam. Paldies! Lai visiem silts un skaists atkal satikšanās laiks salidojumā! 🎉

1 klase Mārite Riba

1-4 klasei Māra Vītola

5-9 klasei Ilze Alijeva

Sākumā tas šķita grūti un neierasti, taču tagad, atskatoties uz šo laiku, saprotu, ka viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Šis ceļš man devis daudz skaistu atmiņu, vērtīgu pieredzi.

Paldies arī abiem maniem klases audzinātājiem Ilonai Krūmiņai manai pirmai klases audzinātājai JNDP. Paldies arī Guntim Jansonam, gan kā klases audzinātājam, gan kā direktoram. No katra esmu guvusi kaut ko sev ļoti noderīgu un vērtīgu.

Viena no lietām, kas man visvairāk palikusi atmiņā, ir mana pirmā pieredze pašpārvaldē. Lai gan man bija idejas, nepaspēju izdarīt neko īpaši iespaidīgu, jo, manuprāt, man pietrūka drosmes. Sākumā nemaz tik ļoti negribēju būt par prezidenti, taču beigās šī pieredze man deva daudz jauna, vērtīgas pieredzes un labas atmiņas. Esmu ļoti priecīga, ka pašpārvaldē joprojām turpinās un attīstās dažādas labas un interesantas iniciatīvas.

Un, protams, paldies arī par konfekšu paku Ivetai Derkačai tas man arī paliks atmiņā 🤭💛

Esmu ļoti pateicīga par visu, kas notika šajā skolā. Novēlu arī citiem skolēniem novērtēt to, kas jums ir dots, un izbaudīt šo laiku, jo tas paiet ātrāk, nekā sākumā šķiet. 😊

Mācības Dikļu pamatskolā – 1959. - 1967.

"Par gleznām un spoguļiem skolā. Vienā nopietnā skolas pārbaudes reizē skolotāji šīs skaistuma lietas no saviem dzīvokļiem atnesa un salika skolas gaiteņos. Manā bērna prātā tas bija tik neparasti un mazliet smieklīgi, jo nepārprotami zināju, ka pēc pārbaudes tas viss atgriezīsies atpakaļ mājās. Šajā inspekcijas reizē skolotājai Martai Prauliņai manā klasē bija atklātā stunda zooloģijā. Tēma – truša skelets. Pirms tam skolotāja atnesa šī dzīvnieka kaulu fragmentus un visus stāstāmos gabaliņus sadalīja labākajiem skolēniem. Viņiem tas viss bija labi un tekoši jāiemācās un atklātajā stundā jāatstāsta."

Viss atmiņu stāsts lasāms šeit: https://ej.uz/r_zidere_atminas_par_skolu

Īpaši spilgti atmiņā palikušas Popielas, kurās ne tikai piedalījāmies, bet arī guvām diezgan ievērojamus sasniegumus. Ar lielu aizrautību iedzīvinājām tā laika populārākos māksliniekus – no enerģiskajām Spice Girls līdz sirsnīgajai The Kelly Family, kā arī neaizmirstamajam Bumerangam ar dziesmu “Līgo Laiva”. Katrs tēls, kostīms un kustība tika pārdomāti un izstrādāti ar lielu rūpību.

Tomēr visvērtīgākās ir ne tikai pašas uzstāšanās, bet sajūtas, kas tās pavadīja – entuziasms, ar kādu gatavojāmies, kopīgais darbs, smiekli mēģinājumos un patīkams satraukums pirms iznākšanas uz skatuves. Ļoti nozīmīgs bija arī skolotāju lielais atbalsts, kas iedrošināja, palīdzēja un lika just, ka mēs varam paveikt ko patiešām īpašu. Par šiem gadiem saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas – laiks, kas iemācīja drosmi, sadarbību un prieku būt kopā.