1918.gada martā Vācija ieņem visu Latviju, kad sākās Pirmā pasaules kara pēdējais posms. Vācijas armija okupēja Latviju, radot nopietnas sekas un saglabājot kontroli līdz pat 1919. gadam.

1918.gada martā, pēc Brestas miera līguma, Vācija proklamēja Baltijas valstis kā daļu no tās okupētās teritorijas. Latvijai tika noteikta Vācijas valdība, kas radīja apstākļus valsts turpmākai politiskai cīņai.

1918.gada novembrī tika izveidota Latvijas Tautas padome, kas kļuva par Latvijas Republikas pirmo valdību. Padome pārņēma varu pēc Vācijas armijas izstāšanās un pasludināja Latvijas neatkarību 18. novembrī.

1918.gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas Republika, iegūstot neatkarību pēc Pirmā pasaules kara un Vācijas okupācijas. Latvijas Tautas padome izsludināja valsts suverenitāti, sākot jaunu posmu valsts vēsturē.

1919.gada 3. jūlijā tika parakstīts Strazdumuižas pamiera līgums starp Latvijas un Padomju Krievijas spēkiem. Līgums nodrošināja pārtraukumu cīņās un veicināja Latvijas pozīcijas stabilizēšanu neatkarības izcīnīšanā.

1919.gada 11. novembrī Latvijas armija, sadarbojoties ar sabiedrotajiem, atbrīvoja Rīgu no Bermontiešu un vācu karaspēka. Šis notikums bija nozīmīgs solis Latvijas neatkarības nodrošināšanā.

Līdz 1920. gada janvāra beigām Latvijas armija pilnībā atbrīvoja Latgali no Sarkanās armijas un vācu spēkiem. Šis panākums veicināja Latvijas teritorijas apvienošanos un nostiprināja neatkarību.

1920.gada 11. augustā tika parakstīts miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Līgums atzina Latvijas neatkarību un noteica valstu robežas.

1921.gada 26. janvārī Itālija oficiāli atzina Latvijas neatkarību. Šis solis veicināja Latvijas diplomātisko atzīšanu un tās starptautisko statusu kā suverēnu valsti.

1921.gadā tika izveidota Tautu Savienība, starptautiska organizācija, kas apvienoja valstis ar mērķi veicināt mieru, sadarbību un kolektīvu drošību pēc Pirmā pasaules kara. Latvija kļuva par tās dalībvalsti.

1929.gadā pasaules ekonomiskā krīze sasniedza Latviju, izraisot nopietnus ekonomiskos grūtības. Samazinājās rūpniecības ražošana, lauksaimniecības cenas kritās, un pieauga bezdarbs, ietekmējot iedzīvotājus.

1934.gada 15. un 16. maijā notika Ulmaņa valsts apvērsums, kad Kārlis Ulmanis, izmantojot militāro spēku, pārņēma varu, izsludinot autoritāro režīmu un pārtrauca demokrātisko valdību Latvijā.

1949. gada 25. martā tika īstenota masveida deportācija, kad vairāk nekā 40 000 cilvēku tika izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. Šīs represijas bija daļa no PSRS centieniem iznīcināt pretestību.

1949. gadā tika uzsākta piespiedu kolektivizācija, kurā zemnieki tika piespiesti apvienoties kolhozos, atņemot viņiem zemes īpašumus. Tas ievērojami mainīja lauksaimniecības struktūru un ietekmēja Latvijas ekonomiku.

Padomju režīms ierobežoja latviešu valodas lietošanu, kultūras un izglītības brīvību. Tika veicināta krievu valodas izplatība, un latviešu tautas tradīcijas un simboli tika aizliegtas, lai mazinātu nacionālo identitāti.

Rūpniecības attīstība 1950.-1960. gadi: Padomju laikā Latvijā tika īstenota rūpniecības attīstība, uzbūvētas lielas rūpnīcas un palielināta ražošana. Urbanizācija pieauga, bet tas arī veicināja krievu iedzīvotāju pieplūdumu un demogrāfiskās izmaiņas.

1988.gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas tika uzvilkts Latvijas karogs. Tas bija simbolisks solis Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā.

1989.gada 23. augustā notika "Baltijas ceļš" – cilvēku ķēde, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu, simbolizējot Baltijas valstu vienotību un prasību pēc brīvības, nosodot Molotova-Ribentropa paktu.

1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma vēsturisku lēmumu, pasludinot Latvijas neatkarību, atjaunojot valsts suverenitāti pēc vairāk nekā 50 gadiem, ko tā pavadījusi padomju okupācijā. Šis notikums kļuva par nozīmīgu soli Latvijas ceļā uz pilnīgu neatkarību.

1991.gada 23. augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, nostiprinot valsts neatkarību un atzīstot tās suverenitāti pēc padomju okupācijas beigām.

Latvija ilgu laiku bija citu valstu pakļautība, bet tāpat saglabāja savas vertības un nodeva tas talāk.