Vienā brīdī, visus dzirdētos faktus un detaļas liekot kopā, viņš tomēr atskārtis patiesību.

Lēnām man sāka veidoties aina, ka faktiski viņus izveda tāpēc, ka viņi ir pieskaitīti pie nacionālo partizānu atbalstītājiem. Daudziem tajā laikā nebija gandrīz vai nekādas izvēles – cilvēki bija kā starp diviem dzirnakmeņiem, no vienas puses, bija okupācijas vara ar milzīgu militāru kontingentu, no otras puses, nacionālie partizāni – daudzi bruņoti cilvēki, kas dzīvoja mežā un kuriem gribējās ēst, un kuriem bija savi uzdevumi. Un manā vecvecāku gadījumā – viņi faktiski arī tiešām bija palīdzējuši, jo mežā bija viņu tuvākie kaimiņi. Un tas viss beigās noveda pie 1949. gada 25. marta, kad mani vecvecāki arī tika izvesti uz Sibīriju.

(sk. tīmekļa vietni LSM.LV Pieejams:

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/rungulis-gramatai-par- mezabraliem-dzili-personiski-un-emocionali-motivi.a80863/)

 

Bunkurā iemita trīs bezpavalstnieki. Bijušais sarkanarmietis – vēlāk kurelietis Mārtiņš Liglīns, leģionārs Cīrulis ar segvārdu Cīris un bijušais aizsargs – šaušanas meistars Kohs. ((((Tas bija viss, kas palicis pāri no lielās partizānu nodaļas Kabiles mežos pēc kaujām ar čekas karaspēku un civilo palīgdienestu – ‘istribiķeļiem’.)))) 

Sākotnēji bunkura ieejas lūka bijusi darināta vienai sezonai, bet deviņos pēckara gados satrunējusi. Tagad tā tika atjaunota un dzīvojamā telpa pat mēbelēta ar lažiņām, galdu un soliem. Zem lažām glabājās sausa malka iekuram, lādē zem galda – rotkaļa un kurpnieka darbarīki. Dzeramo ūdeni turēja vēsumā alumīnija kannā nelielā dārzeņu noliktavā aiz dzīvojamās telpas, bet pāris soļu nostāk aiz provizoriskām durvīm bija ierīkota kamera, “kur ķeizars kājām iet”. (91. lpp.)

(Modris Zihmanis. “Igreks un Iksa”)

Bunkurs bija uztaisīts no nelieliem baļķēniem. Izrakts diezgan dziļi zem zemes un tad ar kokiem sastutēts. Pieaudzis cilvēks varēja nostāvēt kājās, ēst gatavošana notika augšā virtuvītē. Elektrības mums bunkurā, protams, nebija. Man liekas, mēs kādas sveces dedzinājām, lai būtu gaisma. Ieroči viņiem bija. Un granātas arī viņiem bija. Māsas mācēja šaut. Es gan ne. Man bija bailes no ieročiem, es tos neņēmu rokās nemaz. Tā nu vienu gadu mēs tur nodzīvojām. (63. lpp.)

(Sanita Reinsone. “Meža meitas”. Regīnas Tilibas atmiņas)

 

 

“Lieta tāda, ka mēs, kādi padsmit vīri no leišmales esam pārcēlušies uz šejieni. Nolūkojām jaunu, daudz drošāku bunkura vietu. Bet mums ļoti trūkst darbarīku – lāpstu, zāģu, cirvju.”

–  Un tu viņiem iedevi visu nepieciešamo? – Mareks steidzās notikumiem pa priekšu.

–   Ja tu dzīvo meža malā, kur mīt padsmit bruņotu vīru, ir grūti atteikt pat tādā gadījumā, ja tu nevēlies to darīt, – omamma nezin kāpēc iesmējās. – Bet es viņiem gribēju palīdzēt. Viņi  dabūja      i zāģi, i vīli, i visu citu prasīto un vēl garas naglas kopā ar āmuru. Tāpat pāris pūru kartupeļu un    vēl vairākus gabalus žāvētas gaļas. To gan viņi savāca nākamajās dienās. Un tad es iepazinos ar Gulbi – pieredzējušu vīru un lielu lietpratēju būvlietās, satiku Rudzīti, kas izrādījās mūsu ne pārāk tāls kaimiņš. Vēl kopā ar viņiem bija Sīmanis – pats jaunākais no visiem. Un tāpēc, ka Sīmanis bija mežā, Zenta vienmēr atradās viņa tuvumā un palīdzēja visai mežavīru vienībai.

–  Bet kāpēc Sīmanis bija mežā? Un viņi visi? – Mareku jau no omammas stāsta paša sākuma šis jautājums varbūt interesēja visvairāk.

–  Karam beidzoties, Sīmanis knapi bija kļuvis pilngadīgs. Krievi viņu iesauca armijā. Bet Sīmanis negribēja dienēt pie uzvarētājiem ar sarkanām zvaigznēm pie cepures, un viņš no apsargāta vagona pamuka. Kādu laiku slēpās dzimto māju kūtsaugšā, bet tad vai ik pārdienas mājas sāka apmeklēt ciema milicis, un Sīmanis pārgāja pie mežabrāļiem.

–  Bet tas Gulbis, kas mācēja būvēt, kāpēc viņam bija jādzīvo mežā?

–  Kad 1940. gadā Latvijā pirmo reizi ienāca sarkanā armija, visu viņa ģimeni izveda uz Sibīriju, bet viņam pašam izdevās izsprukt, jo to nakti bija aizbraucis ciemos pie māsas uz Liepāju. Un palika neizvests. Tāpēc kara beigās, atkal varām mainoties, nolēma, ka drošāk būs dzīvot bunkurā.

–  Un kapteinis Kārkls? – Andrejs, atskatoties uz durvīm, gandrīz vai redzēja, kā pirms 12 gadiem Kārkls tur stāv un dod virsnieka goda vārdu.

–   Kārkls bija Latvijas armijas virsnieks, kam palaimējās, ka krievi viņu nenošāva pirms kara,   bet nepalaimējās pie vāciešiem, kas viņu paņēma leģionā. Kad pienāca kara beigas, Kurzemes katlā palikusī vācu armija padevās. Bet kapteinis neizvēlējās ne iet padomju gūstā, ne arī ar kādu motorlaivu aizkuģot uz Zviedriju. Viņš kopā ar citiem leģionāriem izveidoja kaujas vienību. Tādas vienības, cik vien spēja, traucēja padomju varai nostiprināties Latvijā. (62.–64. lpp.)